Zintis Kuprišs ir ugunsdzēsējs glābējs, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Gulbenes daļas vada komandiera vietnieks, kurš šajā sezonā ir dzēsis visvairāk kūlas ugunsgrēku.
Kūla deg, dedzinātājs sēž mierīgi pie mājas
Zintis skaidro, ka viss atkarīgs no pavasara: ja mitrs un saulains, tad ātri sazaļo, ja ir sauss, saulains un vējains kā šogad, tad kūla deg visvairāk. Gulbenē ir bijuši aptuveni 70 kūlas ugunsgrēki. Vienā no dežūrām Zintim bija jādodas pat uz desmit kūlas ugunsgrēkiem!
“Diezgan traki ir ar kūlas ugunsgrēkiem. Aizbraucam uz kūlas ugunsgrēku, patērējam savu laiku tur, bet tajā pašā laikā varbūt ir nopietns ugunsgrēks kaut kur citur. Tāds gadījums bija arī šopavasar. Jaungulbenes pagastā dega sausā zāle piecu hektāru platībā un mežs hektāra platībā. Dzēšanas darbi ilga četras stundas līdz pat spēku izsīkumam. Bija liels vējš, liesmas bija grūti noķert. Gāja jau uz beigām, kad jau bija jābrauc uz nākamo ugunsgrēku – mājā dega televizors. Ir arī tā, ka cilvēki dzēš paši un bieži mums saka: jūs jau varējāt nebraukt, es jau gandrīz pats tiku galā. Tas nekas, ka redzam – tur jau ir izdeguši divi vai pat trīs hektāri sausās zāles un visi ir bez elpas, gandrīz vai jāsauc mediķu palīdzība,” stāsta Zintis.
Prātā viņam nāk arī gadījums, kad aizbraukuši uz kārtējo kūlas ugunsgrēku, bet tur cilvēks mierīgi sēž pie savas mājas. “Prasām: dedzināji? Atbild: nē! Vēlreiz pārjautājam: tiešām nededzināji? Atkal seko kategoriski noliedzoša atbilde: nē! Tajā pašā laikā kaimiņiem izstāsta, ka ir dedzinājis, un kaimiņi to pārstāsta mums. Rezultātā atzīstas: nu es jau tikai tepat pie mājas, tikai mazliet. Tikai tas “mazliet” toreiz pārvērtās astoņos hektāros. Kāds cits atkal dedzināja četrus metrus no savas mājas. Aizbraucām, bet viņš dusmīgs: “Kas jūs izsauca!? Es te speciāli dedzinu! Man jāsakopj.” Mēs skaidrojam par bīstamību, bet mūs vēl sāk audzināt. Bija arī tā, ka dedzināja sauso zāli aptuveni 50 metru attālumā no mājas, pašiem šķita, ka tas ir drošs attālums, bet mājas korē ielēca dzirkstele. Reizēm ir dusmas uz kūlas dedzinātājiem. Liekas: cik nu var – atkal! Cilvēki domā: es te mazliet padedzināšu un viss. Bet beigās – traģēdija,” saka Zintis.
Kūlas ugunsgrēki saistās ne tikai ar ļaunprātīgu dedzināšanu, kad bērni kaut kur gar dzelzceļa sliedēm aizdedzina sauso zāli. Visbiežāk tomēr tā ir neuzmanīga rīcība ar uguni. Pavasarī cilvēki pie mājas, sakopjot apkārtni, īpaši laukos, kurina ugunskuru. Tiklīdz pagriežas, jau visa pļava ir liesmās. Labā griba apkārtnes sakopšanā bieži vien ir neapdomīga.
“Ja viss ir izkaltis, tad ir ļoti jāpiedomā pie tā, kur ugunskuru kurināt, vai nav blakus pļava, vai ir vējš. Viens no lielākajiem kūlas ugunsgrēkiem bija Stāmerienas pagastā, kur izdega 16 hektāri. Mēs ieradāmies, nosargājām no liesmām astoņas ēkas. Labi, ka vietējie iedzīvotāji atnāca palīgā. Tur arī cilvēks bija vienkārši sakopis pie mājas, kurinājis ugunskuru, pats aizgājis vēl kaut ko darīt, bet vējš iepūtis liesmas zālē. Cilvēki domā, ka deg tikai lielā zāle. Nē! Deg arī sakoptās vietas. Ir jāizvērtē situācija, kad dedzina ugunskuru. Cilvēki atstāj uguni bez uzraudzības. Nedrīkst!” uzsver Zintis.
Tu nāc pie mums!
Zintis dienestā strādā 12 gadus. Mācoties Galgauskas pamatskolas 9.klasē, sapratis, ka būs ugunsdzēsējs glābējs. Vēl tagad viņam prātā literatūras stunda, kurā bija jāraksta domraksts. Tikai no domraksta rakstīšanas nekas nesanāca, jo tajā mirklī sāka degt vietējais kultūras nams. Viņš kopā ar citiem klasesbiedriem skrēja uz notikuma vietu, lai palīdzētu iznest ārā mantas. “Atbrauca ugunsdzēsēji glābēji, no kuriem ar dažiem vēl tagad kopā strādāju. Viņi toreiz teica: tu nāc pie mums!” atceras Zintis.
Zinta dienesta gaitu sākumā, proti, pirmajos trīs četros gados, bijis daudz kūlas ugunsgrēku, bet pēdējos trīs gados to skaits samazinājies. “Likās, ka cilvēki kļuvuši prātīgāki attiecībā pret kūlas dedzināšanu, bet šajā pavasarī atkal ir negaidīti daudz kūlas ugunsgrēku, jo ir izcili laikapstākļi degšanai. Kad aizbrauc uz kūlas ugunsgrēku un ieraugi, ka deg hektāros, ir jāsaprot, ko darīt. Ir jāizvērtē, vai ir apdraudēti cilvēki, īpašumi, meži. Piemēram, deg seši hektāri. Jāpaspēj apskriet apkārt un paskatīties, kas ir otrā galā, vai tas apdraud ēkas, jāsaprot, kā novirzīt spēkus. Man ir bijuši arī trīs meža ugunsgrēki. Atbrauc, ieraugi mežu, un mazliet nolaižas rokas, jo tas ir ilgstošs darbs, meža ugunsgrēki paņem ļoti daudz spēka. Protams, arī kūlas ugunsgrēki prasa lielu fizisku spēku. Stradu pagastā dega kūla piecu hektāru platībā, bija vējš. Mēs izbraucām ap diviem dienā un vakarā septiņos atgriezāmies. Bijām pārkarsuši, galva sāpēja. Vajadzēja divas dienas, lai atjēgtos no šīs dežūras,” stāsta Zintis.
Čūska ielien bikšu starā
Atmiņā palikuši arī, kā Zintis saka, nestandarta izsaukumi. Tie gan nenotiek bieži. Savulaik bijis izsaukums uz dzīvnieku glābšanu. Kad ieradušies un izkāpuši no mašīnas, ieraudzījuši, ka govs iekritusi akā. Bijis šoks! “Abi ar kolēģi stāvējām un skatījāmies uz to govi. Bet ieslēdzām savu loģisko domāšanu un pēc nepilnas stundas govi no akas dabūjām ārā. Tajā laikā nebija glābšanas auto. Pašiem bija jāizveido konstrukcija, ar kuras palīdzību govi izvilkām. Ugunsdzēsēji jau ir praktiski cilvēki – visu var,” smaidot saka Zintis.
Savukārt netrūkst izsaukumu, kad mājās skapjos ir ielīdušas čūskas. Esot gan zalkši, gan odzes. Ir bijis pat gadījums, kad kādā Gulbenes veikalā sieviete gājusi pielaikot bikses, bet bikšu starā ielīdusi čūska.
Zintis atceras arī izsaukumu uz Lizumu, kur it kā degusi ferma. Bijuši gatavi jau uz lieliem darbiem. Braukuši gar fermu garām – jā, viss iekšā sarkans, bet beigās, kad piebraukuši fermas otrā pusē, ieraudzījuši, ka tur kurina ugunskuru, kurš fermas logos atspīd. “No malas, garām braucot, izskatījās, ka patiešām deg ferma,” stāsta Zintis.
Pret to, ka mūsdienās cilvēki mēdz visu iemūžināt, arī dažādas nelaimes un ugunsgrēkus, Zintim nav pretenziju. Viņš tam nepievērš uzmanību. “Ja filmē, netraucē, ir drošā attālumā, lai dara, ko grib. Mēs darām savu darbu, un mums nav laika domāt par viņiem,” saka Zintis.
