Nezinu, cik lieli patrioti esam, bet, spriežot pēc pasākumiem mūsu novadā un pilsētā 4.maijā, īpaši lepoties laikam nevaram. Protams, daudzi priecājās par brīvdienu pirmdien, jo Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena bija sestdien. Bet rodas jautājums – kāpēc tad mums bija šī brīvdiena? Saeimā par godu neatkarības atjaunošanas 29.gadadienai sestdien notika svinīga sēde, kurā tika uzsvērts, ka 4.maijs ir mūsu tautas atdzimšanas svētki, mūsu valstsgribas svētki. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece sacīja: “Mūsu veidotās politikas pamatuzdevums – lai cilvēki Latvijā justos laimīgi. Lai viņi justos droši, būtu lepni par savu valsti un vēlētos būt tās nākotne kopā ar saviem bērniem.” Kā Gulbenē svinējām valsts svētkus? Ar mazu piebildi uz Ainara Mielava koncerta afišas, ka biļetei ir īpaša svētku cena? Paldies māksliniekam par lūgumu koncerta sākumā piecelties kājās un nodziedāt valsts himnu! Tas lika sajusties mazliet citādāk nekā citos koncertos. Tomēr ļoti gribējās, lai arī sestdien dienā pilsētā būtu jūtams, ka ir valsts svētki, kuru datums kalendārā iekrāsots sarkanā krāsā, kuriem par godu tiek piešķirta brīvdiena… Daudzviet tika rīkoti Baltā galdauta svētki, arī dažos mūsu pagastos. Jā, skaisti būtu arī pilsētā kaut kur redzēt kādu baltu galdu, uz kura varētu būt vietējo ražotāju produkcija, piemēram, maize, siers, medus utt. Tomēr piekrītu žurnālistei Ingai Gorbunovai, kura saka: “Nav problēmu klāt svētkos baltu galdautu. Klājam. Taču nesauksim 4.maiju par galdauta svētkiem. Paies vēl 10 gadi un bērni vaicās, kāpēc par godu galdautiem var neiet skolā.” Turklāt arī tagad bērni jau vaicā, kāpēc ir brīvdiena. Tātad kādam tas būtu viņiem jāizskaidro, bet vēl labāk – jāparāda ar savu piemēru. Pilsētā pietrūka šīs kopības sajūtas, kopīga, vienojoša pasākuma. Nav noteikumu, kā būtu jāsvin valsts svētki, tomēr ir jāmācās tos svinēt. Un piemērs būtu jārāda tiem, kas ar to saistīti visciešāk. “Dzirksteles” lasītājai Aijai Bušai no Gulbenes pārdomas ir izraisījis ekumeniskais dievkalpojums 4.maijā Rīgā: “Reiz dzejnieks kāds mums teica vārdus jaukus: mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods. Kur esi tagad mana tauta? Par ko gan cīnījāties klusi jūs: tu, Astra, Rīga, Zbigņev? Vien pilnas trīs ir pirmās solu rindas ar uzrakstu “Še rezervēts”. Kur esi mana tauta, kur? Vai tauta tā: še rezervēts?” Skumji…
