Mēs visi kaut ko lūdzam no dzīves, lūdzam cits no cita. Atšķirība ir tikai tā, vai pelnīti vai nepelnīti gribam, lai lūgums piepildās. Beļavietei Ernai Tilikai 90 gadus garajā mūžā vienmēr bijusi tikai viena lūgšana – par mājām.
Mēs visi kaut ko lūdzam no dzīves, lūdzam cits no cita. Atšķirība ir tikai tā, vai pelnīti vai nepelnīti gribam, lai lūgums piepildās. Beļavietei Ernai Tilikai 90 gadus garajā mūžā vienmēr bijusi tikai viena lūgšana – par mājām.
Par to, lai iztālēm viņa saskatītu, kā skurstenis veido dūmu gredzenus zilajās debesīs. Par to, lai zem soļu smaguma iečīkstētos slieksnis, lai apsēdusies uz silta mūrīša, saimniece atmiņās un domās apciemotu tuvos un mīļos cilvēkus. Lai sūtītu sveicienu vīram Artūram, kas 20 gadus uz paša rokām celtajām “Rogām” Beļavas pagastā noraugās pa viņsaules logu. “Man dzīvē ir laimējies. Mūža lielāko daļu esmu pavadījusi “Rogās”, bet dzīve dažkārt aizvedusi tālu pasaulē, lai atkal liktu atgriezties mājās,” saka sirmgalve. Viņa ilgi veras pa nelielo logu uz dārza pusi, kurā klusi nolaižas sniegs, pārvēršot pasauli baltā brīnumā. Erna dzīvi vienmēr tvērusi kā brīnumputnu, kas šodien ielaidies saimnieku stādītajās ābelēs, lai būtu kopā ar viņu.
Bērnībā “rotaļājas” ar lauku darbiem
Pirmā satikšanās ar dzīvi Ernai notikusi Vecgulbenes pagasta “Vecpūriņu” mājās, kur viņa bijusi jaunākā trīs bērnu ģimenē. Vecāki, būdami lielsaimnieki, veiksmīgi tikuši galā ar 40 hektāriem zemes. No mazotnes Erna radināta pie lauku darbiem, bet skolas solā sēdējusi tikai sešas ziemas. Vecīte lepojas, ka mācības viņai padevušās. Pat skolotāji vecākiem bilduši, ka meitenei jāturpina skoloties. “Tā nenotika. Māsa bija par mani vecāka un nolēma precēties. Mums abiem ar brāli vajadzēja palikt saimniecībā, lai palīdzētu vecākiem. Tēvu piemeklēja neveiksme. Viņš bija viens no pieciem galvotājiem radiniekam, kam neizdevās realizēt plānus. Visiem galvotājiem vajadzēja maksāt tiem laikiem lielu naudu,” to sakot, Erna ļauj vienai rokai noglāstīt otru. Tik daudz ar tām paveikts vecāku saimniecībā, kur šodienas darbu mehanizācija bijis tāls un nepiepildāms sapnis. Pagājuši vairāki gadi, kamēr tēvam, atgūstoties no materiālajiem zaudējumiem, izdevies iegādāties pļaujmašīnu un kuļmašīnu.
“Skolā es nekad netiku septembrī, jo bija daudz nepadarītu lauku darbu, bet tas man netraucēja mācībās visus panākt un pat aizsteigties priekšā. Laikam manī bija tik daudz sapratnes, ka augstās skolās neviens nesūtīs, tāpēc nākotnes ieceres neloloju. Būdama pieaugusi, gribēju mācīties daiļamatniecības kursos Rīgā, jo patika rokdarbi, bet viss izveidojās citādāk. Apprecējos.”
Liktenim ar kāju neiespert
Par sievu pie kaimiņpuiša Artūra Erna izgājusi 26 gados. Viņa atzīstas, ka pat tādā vecumā bijis žēl zaudēt brīvību. “Sapratu, ka laulāto dzīve vairs nebūs rožu dārzs. Par rožu smaržu sapņo tikai brīvajā jaunībā. Draudzējoties ar Artūru gan strīdējāmies, gan izlīgām. Laikam jau liktenim ar kāju neiespersi. Visi runāja, ka man bijis lemts apprecēt krietnāko puisi. Tolaik laukos bieži kaimiņu puisis ieskatījās kaimiņu meitenē. Bija pieņemts, ka sievai vajadzēja iet dzīvot pie vīra.” Erna, to laiku atceroties, stāsta kā Artūrs, būdams strādīgs puisis, veidojis jaunsaimniecību, kā 1933.gadā pats uzcēlis māju, lai pēc sešiem gadiem tajā ievestu jauno saimnieci. “Tolaik nevienam saimniekam tuvējā apkārtnē nebija meliorētas zemes, kultivētu ganību un pļavu, bet manam Artūram – bija.” Kāzas ar strādīgo puisi dzēruši trīs dienas, bet uz baznīcu Gulbenē braukuši zirga pajūgā. Pa ceļam jaunais vīrs līgavai solījis, ka kopīgi strādājot, tikšot arī pie automašīnas un traktora.
“Pārtikuši dzīvojām un cerējām piederošos 20 hektārus zemes pārvērst par ziedošu dārzu. Sapņojām, kā četru govju vietā būs astoņas, cik skaistu veidosim māju.” Ernas un Artūra sapņiem bija lemts sabrukt 1940.gada 17.jūnijā. Jaunā ģimene turpinājusi strādāt, bet rokas darbam vairs necēlušās ar tādu sparu kā agrāk. Abi bijuši gatavi dažādiem dzīves pārbaudījumiem, lai gan toreiz izsūtīšana “Rogu” mājām metusi līkumu.
Pirms bēgļu gaitām nolaupa zirgus
Bēgļu liktenis pieklauvējis arī pie Ernas un Artūra namdurvīm. “Mums nozaga zirgus, atstājot tikai vienu – vecu kleperi. Bijām izlēmuši, ka nedosimies bēgļu gaitās, bet fronti pārlaidīsim “Rogās”. Tā rīkoties neatļāva. Pagalmā iebrauca šucmaņi, pavēlēdami atstāt mājas. Vienā pajūgā visu iedzīvi līdzi paņemt nevarēja. Palika jaunas mēbeles, paklāji un manis darinātie rokdarbi. Kopā ar citiem bēgļiem nonācām Cēsu rajonā. Mājās atgriezāmies oktobrī. Viss bija izpostīts – virtuvē plīts izjaukta, logi izdauzīti, mēbeles – pazudušas. Priecājāmies par to, kas bija palicis – par jumtu virs galvas, kartupeļiem tīrumā, labību un lopbarību šķūnī, ko varējām izēdināt divām govīm, kas bija līdzi bēgļu ceļos.” Tolaik nevienam nebijis laika ļauties garām pārdomām un emocionāliem pārdzīvojumiem. Pie Ziemassvētku egles Erna klusībā pateikusies kaimiņiem, kas palīdzējuši ar iedzīvi. Tobrīd sieviete vēl nenojautusi, ka tikai dažas dienas viņu šķir no brīža, kad vajadzēs atvadīties no Artūra. “Vīru aizveda, bet es gaidīju trešo bērniņu.”
Ar mātes sirds atbildību
Dažus mēnešus vēlāk – 9.aprīlī – Ernai piedzimusi meita Anda. Nebijis viegli, bet šo dienu māte uzskata par laimīgāko mūžā, jo meitu viņa gaidījusi kopš pirmā bērna. Šodien, būdama pensijā, meita Anda no Rīgas pārcēlusies uz “Rogām”, lai būtu kopā ar māmuļu un brāli Gunti, kurš arī rosās vecāku mājās. “Ai, cik grūti toreiz bija! Četrus gadus viena ar bērniem cīnījos ar saimniecību. Varbūt tā bija Dieva gādība par mums. Nezinu! Nedēļu pēc meitas piedzimšanas jūdzu zirgu un stājos pie arkla. Zeme negaidīja. Tā bija mūsu barotāja. Saņēmu pirmo vēstuli no Artūra, kurš atradās spaidu darbos Kolimā, un sapratu, ka jābūt stiprai, ka jārod iespēja arī viņam kaut kā palīdzēt. Gāju darbos, nezinādama ne rīta, ne vakara. Vakaros bez spēka iekritu gultā. Gribēju raudāt, bet asarām nepietika pat tik daudz spēka, lai noritētu pāri vaigiem.”
Rudenī Erna līdz ar citiem strādājusi mežā, cenzdamās izpildīt noteiktās normas. Vēl šodien māmuļa jūtas vainīga jau sirmās meitas priekšā, ka toreiz, pārnākdama no meža darbiem, meitiņu nomazgājusi, nolikusi sev blakām gultā, bet pati nespēkā aizmigusi. “Istaba bija auksta, jo viena nespēju sagādāt tik daudz malkas, lai to piekurinātu. Tolaik ziemas bija aukstākas nekā šodien. Anda saslima ar bronhītu. Abas cīnījāmies par viņas veselību un uzvarējām slimību.” Tikai šodien māmuļa atzīstas, ka šķitis – sirds neizturēs, bet, paraugoties uz mazajiem bērniem, viņa nepieļāvusi domu, ka varētu padoties dzīves pārbaudījumiem. Šo mātes atbildību nevar iestrādāt likuma pantos. Tā ir sirds atbildība.
Pretī nezināmam liktenim
1949.gada 25.marta rītā, kad pagastā sākās izvešana, Erna bijusi Gulbenē, lai ar mācītāju vienotos par meitas kristīšanu. “Pilsētā dzirdēju cilvēkus runājam, ka šī latviešiem ir drūma diena. Ar bailēm braucu uz mājām. Ienākot istabā, uzreiz pamanīju vīru, kas ar šauteni pār plecu, sēdēja galda galā. Visu sapratu bez vārdiem. Mūs pretī nezināmajam liktenim izveda dienas vakarā, tāpēc paspēju salūkot līdzi ņemamo. Lai gan, cik daudz divās rokās, ja pie vienas turas trīs mazi bērni, var panest. Sasēdināja mūs kā cāļus ragavās un veda uz Svelberģi, no turienes – tālāk uz Gulbenes staciju, kur uz sliedēm gaidīja vagonu rinda.”
Tomskā, kas bija “ceļojuma” starpposms uz galamērķi – Parabellu, Erna ar bērniem un citiem valsts “noziedzniekiem” mēnesi mitinājusies koka barakās, kas celtas cietumnieku izmitināšanai. Masveidā sākuši slimot bērni. Ernas abi puisēni un meita nogādāti Tomskas slimnīcā. Ceļa un karantīnas laika izvārdzināta arī Erna pati cīnījusies ar plaušu karsoni, zāļu vietā sevi spēcinādama ar domām, ka ir bērniem vajadzīga. Pēc atveseļošanās viņa un bērni nogādāti kolhozā apmēram 40 kilometrus no Tomskas un izmitināti agrāk izsūtīto ģimenē. “Stāvēju un raudāju. Saimnieks pienāca pie manis un teica: “Ņeplač ģevka, viživim!” Septiņus garus gadus mācījāmies izdzīvot.” No Kolimas atgriezies Artūrs. Pēc neilga laika Erna kopā ar vīru un bērniem sākusi dzīvot Tomskā, bet 1957.gadā atgriezusies Latvijā.
Bezdarbībā jūtas kā notiesātā
“Rogas” ģimeni sagaidījušas klusas un vientuļas. Uzzinot par saimnieku atgriešanos, iepriekšējais dzīvotājs jau bijis pasteidzies nolūkot citu mājvietu. Erna viņam ir pateicīga, ka neļāvis ēkas postam, ka nosargājis viņas sirdij tik tuvās un mīļās mājas. Atkal vajadzējis sākt dzīvi no jauna. Iekopt laukus, skolot bērnus, katru rītu doties uz darbu kolhoza fermā. Pēdējais viņu nebiedējis, jo allaž darbs laukos pats bija iegūlis augumā nelielās, bet raksturā sīkstās sievietes rokās. Darbu cūku novietnē nomainīja darbs teļu fermā. Tā – līdz pensijai. Beidzot Ernai bija pietiekami daudz laika atpūtai, bet izrādījās, ka viņa to neprot. Neprata arī Artūrs līdz brīdim, kad smaga un nedziedināma slimība pārrāva dzīves pavedienu. Šodien viņi abi jau būtu pārdzīvojuši Dimanta kāzas. “Bezdarbībā es jūtos kā notiesātā. Man vienmēr vajadzēja tikt ar visu galā. Ko tikai garajā mūžā neesmu paspējusi – Sibīriju iepazinu, Sočos atpūtos, vokālajā ansamblī un korī dziedāju. Rokdarbus pat neesmu mēģinājusi saskaitīt. Ja ir tik garš mūžs kā man, visu var paspēt.” Ziemas garajos vakaros Erna kārto stelles, lai vasarā ķertos pie aušanas.
Dodas vakara pastaigā
Katru rītu Erna dodas uz kūti, kur tagad, kādreizējo četru govju vietā, slaucēju gaida kaza. Pagājušā gada nogalē viņa saslimusi un piecas dienas vajadzējis pavadīt slimnīcā. Sirmgalvei tās šķitušas kā mūžība. Lai gan vajadzējis justies labāk, izjūtas bijušas pretējas. “Nekad neesmu spējusi ilgi pa gultu vāļāties. Katru vakaru dodos pastaigāties uz tuvējo Birzes staciju. Kaimiņi jau pieraduši, ka tad sparīgi vicinu rokas, izvingrinu kājas, noliecos un pietupjos. Kā citādāk sevi mundru uzturēt, ja “Rogās” tagad galvenie saimniekotāji ir dēls un meita? Es nepadodos, cenšos turēties līdzi.” To apliecina arī meita Anda, kas, iesaistoties sarunā, piebilst, ka laikam no māmuļas mantojusi izturību, sīkstumu, enerģiju un lauku mīlestību. Vai gan citādāk viņa atteiktos no Rīgas, kur mīt meitas ģimene.
Šodien Erna dzīvo no atmiņām par pagājušo. Sirmgalves lielākais dārgums ir Artūra celtā mājā, kas nav liela, bet glabā daudz mīlestības un darbīga prieka. Kā putni uz siltajām zemēm, tā ceļu uz “Rogām” atrod visi Ernai mīļie cilvēki. Arī dēls Valdis, kurš, būdams armijnieks, dzīvo Samarā.
