Mīlestība var sākties nejauši, negaidīti. Arī mežā, paskrienot otram garām treniņu laikā.
Mīlestība var sākties nejauši, negaidīti. Arī mežā, paskrienot otram garām treniņu laikā. Tikai tad, ja otrs cilvēks ir paticis, ir vēlēšanās vēl ilgi skatīties tajā virzienā, kur tas aizgājis. Tajā dienā, kad Lāsma, skriedama caur Lejasciema mežu, satika Valēriju, sākās mīlestība. Nu viņi ir viena no Lejasciema sportiskākajām ģimenēm.
Kopā jau 13 gadus. Abi audzina divus dēlus – Matīsu un Miku, kas nu jau reizēm noskrien arī tēti. Viņi ir saticīgi, aktīvi, un galvenais – vienmēr kopā.
– Kā abi iepazināties?
Valērijs: – Es Lāsmu biju noskatījis jau tad, kad viņa mācījās Lejasciema vidusskolā. Es toreiz studēju Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē, bet, pārbraucot mājās, gāju uz mežu skriet. Manu izbrīnu radīja, ka vēl kāds bez manis Lejasciemā skrien. Un tā ir meitene. Jau tad es viņu noskatīju un nodomāju, ka tai vajadzētu būt manai sievai.
– Vai tad arī Lāsma pamanīja, ka Valērijs paskrien garām?
Lāsma: – Jā, bija tā, ka es ar draudzeni skrēju un kāds vīrietis paskrēja garām, novēlot veiksmīgu sportošanu. Ar draudzeni biju aizpļāpājusies. Meža ceļi vienmēr ir taisni, tālu var redzēt, bet pēc mirkļa, kad skatījos, kur skrējējs palicis, vairs viņu neredzēju. Tad zemē ieraudzīju viņa pēdas. Man bija jālec kā daudzsolī, lai es tajās varētu ielikt savu pēdu. Ar draudzeni par to pasmējāmies. Toreiz dzīvoju skolas internātā un pēc skrējiena pārnākot, jautāju, kas tas varēja būt, kas paskrēja man garām un kam bija ļoti lielas pēdas. Teica, ka tas laikam esot Valērijs. Nu labi, ne nu es viņu lāgā biju redzējusi, ne apskatījusi. Mācījos jau vidusskolas pēdējā klasē, kad pie mums fizkultūras stundas – tieši slēpošanu – sāka vadīt Valērijs. Viņam tā bija kā prakse. Tajā laikā es labi slēpoju un lepnI teicu, lai jau nāk un pamāca man, kā slēpot. Vēlāk klases puiši Valērijam bija teikuši, ka esmu par viņu smējusies.
Valērijs: – Es atcerējos, ka tā ir tā pati meitene, ko satiku mežā. Mērķtiecīgi uz to biju gājis, lai viņu satiktu atkal (smejas).
Lāsma: – Satikāmies ballēs, uzlūdza uz kādu deju. Parunājāmies. Atceros kādu vasaras balli. Lija lietus. Mēs, trīs draugi, gājām zem viena lietussarga, bet Valērijs gāja viens pats. Un tajā brīdī es vienkārši, bez satraukuma pie viņa piegāju un bez liela samulsuma teicu, vai nav par lepnu iet vienam zem viena lietussarga.
Valērijs: – Un tā mēs joprojām zem viena lietussarga ejam.
– Juku laikos – 1991. gadā – biji viens no pirmajiem, kas rajonā sāka darboties zemessardzē. Kāpēc?
Valērijs: – Man piedāvāja piedalīties konkursā uz Zemessardzes komandiera amatu. Pieteicos. Biju ieguvis profesionālo militāro apmācību, biju dienējis armijā. Tie bija tādi laiki, kad vajadzēja Latviju aizstāvēt. Es biju tam gatavs, lai arī biju nepilsonis. Tikai vēlāk iznāca likums, ka tie nepilsoņi, kas mācījušies latviešu skolās, var automātiski iegūt Latvijas pilsonību. Es šeit esmu dzimis, mācījies. Es mīlu šo valsti. Kādreiz esmu domāji, vai tas, kas ir pilsonis, zināja Latvijas vēsturi un Satversmi labāk nekā es.
– Vai abi zēni arī izteikuši vēlēšanos kļūt par zemessargiem?
Valērijs: – Visiem zēniem ir interese par ieročiem, arī manējiem. Es viņiem neļauju ar ieroci spēlēties un aizrauties, tomēr tad, kad ieroci tīru, zēni vēlas būt klāt. Ir jau teikuši, ka arī vēlas būt bataljona komandieri. Un tad es smejot saku, ko tad es darīšu? Bet viņi izdomājuši, ka tad jau es būšot vecs un viņi strādās manā vietā.
– Jums visiem kopīga ir aizraušanās – sportošana!
Valērijs: – Tas ir dzīvesveids. Mēs necenšamies trenēties un kaut ko sasniegt. Nē! Tas jau ir iegājis dienas ritmā. Sports ir tas, kas aizpilda mūsu brīvo laiku. Lai būtu dažādība. Visu laiku neskriesi, tāpēc sākām nodarboties ar orientēšanos. Šogad sākām visi četri spēlēt hokeju. Sanāk citi bērni, un mums ir jautri. Es nebiju slidojis no 7.klases. Vasarā braucam ar velosipēdiem, piedalāmies velokrosos. Kad ir sniegs, tad slēpojam.
Lāsma: – Vasarā sākam gatavoties “Šķūnenieku kausam”. Lielajam puisītim bija tikai četri gadi, kad viņš jau piedalījās šajā kausā.
Valērijs: – Toreiz dažas minūtes pirms starta Matīss izdomāja, ka piedalīsies un viņu atrunāt vairs nevarēja. Palaist vienu uz divriteņa 10 kilometrus neatļāvos, skrēju viņam blakus. Pa to laiku Lāsma bija atradusi vienu riteni un man atveda. Tā mēs ar dēlu beidzām distanci.
– Sportošana dara jūsu kopdzīvi interesantāku?
Valērijs: – Tā ir. Reiz izdomājām braukt ar laivām. Pa Gauju no Sinoles līdz mājām. Es gan vairāk nobridu, viņus stumjot (smejas). Citiem kopīgiem hobijiem atliek krietni mazāk laika. Ja nu vienīgi ceļot. Pēdējās vasarās kopā ar Lāsmu dodamies apskatīt pasauli. Bijām Vācijā, Bavārijā, Ungārijā, Austrijā, Somijā, kruīzā pa Baltijas jūru. Katru gadu īpaši atzīmējam 2. novembri – kāzu dienu. Tad dodamies uz teātri vai svinam kādā krodziņā. Šī mums ir viena no lielākajām ģimenes svētku dienām.
Lāsma: – Sports ir interesants. Tas spēj savienot tik atšķirīgus cilvēkus! Dodamies uz sacensībām, kur piedalās prokurors, vannu tirgotājs, tiltu projektētājs, bet visi runā par vienu – cik šogad jau esi noslēpojis. Zinu, ka pēc kāzām Valērija mammai prasīja, vai tad vedeklai nav cita ko darīt, kā tikai skraidīt. Bet tagad neviens nebrīnās, lai ko mēs darītu.
– Kopā dzīvojot, viens no otra esat kaut ko iemācījušies?
Lāsma: – Es nezinu, vai esam iemācījušies. Man drīzāk šķiet, ka mēs viens otru papildinam.
Valērijs: – Mēs abi esam ātras dabas (smejas). Mēs abi esam ātri uzliesmojošie.
Lāsma: – Tas pieder pie lietas. Arī dēli ir tādi paši, ar gruzīnu temperamentu.
Valērijs: – Varbūt, ka kādreiz no kāda iznāks dzejnieks, tomēr tas ir maz ticams. Nezinu, vai viņi būs zemessargi (smejas), bet esmu pārliecināts, ka sportisko, veselīgo dzīvesveidu viņi ir pieņēmuši un tā dzīvos arī izauguši lieli.
Lāsma: – Mēs esam līdzīgi, mums ir vienāda domāšana. Tādēļ šajos kopdzīves gados daudz no otra nav bijis jāmācās. Mēs esam darījuši tā, kā ir jābūt, kā esam jutuši, lai kopā būtu labāk.
– Dusmojaties bieži?
Lāsma: – Tās nav bijušas dusmas, bet īss izvirdums. Iemesls strīdiem nav bijis. Kādreiz pats esi nervozs, neatpūties un tad – sasitas divi metāli un uzdžinkst. Un tikpat ātri viss ir kluss un mierīgs.
Valērijs: – Citi saka, ka mājās televizoram bilde ir, bet skaņas nav. Nedēļām ilgi. Mums tā nav. Mums skaņa ir vienmēr.
Lāsma: – Viss notiek tā, kā cilvēks pats vēlas un uz ko tiecas. Ja vēlas saskaņu, tad dzīvo saskanīgi. Receptes attiecībām nav. Attiecības aug reizē ar pāri. Tās ir jākopj kā puķīte. No visām pusēm.
Valērijs: – Darbs ir darbs, bet brīvajā laikā ir jābūt kopā. Ja mēs skatāmies ģimenes albumu, mēs visur esam kopā – zemessargu pasākumos, sporta sacensībās un ballēs.
– Kā sadalāt mājas darbus?
Lāsma: Mēs nedalām. Dienas ritms nodrošina to, ka es varu nesteidzīgi bērnus palaist uz skolu, apdarīt mājas darbus. Tad, kad organizēju kādu pasākumu, mājas darbi pagaida. Mēs visu darām darbdienās, lai nedēļas nogale nebūtu jāvelta mājas tīrīšanai un ēdienu gatavošanai. Sestdienās, svētdienās mēs sportojam un atpūšamies.
– Organizējot sporta pasākumus, nācies prasīt arī Valērija padomu un palīdzību?
Lāsma: – Protams. Visa ģimene iesaistās. Rīkoju pludmales volejbolu, bet es viena nevaru uzvilkt, nospriegot tīklus. Valērijs palīdz. Puikas palīdz, arī mani audžubērni. (Audžubērni ir tie bērni, kuri trenējas, sporto kopā ar viņiem un nu jau kļuvuši gandrīz par neatņemamiem ģimenes locekļiem).
– Vai nav bijusi doma mainīt dzīvesvietu?
Valērijs: – Biju Cēsīs deviņus mēnešus, aizvietoju kolēģi. Bet par tiem piedāvājumiem…Kur iesi? Es nestrādāju zemessardzē karjeras dēļ. Es nevaru atteikties no Lejasciema. Es nevaru pat iedomāties, kā tas būtu – pārnākt no darba tukšā dzīvoklī vai dienesta kopmītnēs, kur nav abu puiku un sievas. Tikai darba dēļ es no tā nevarētu atteikties. Man viņi ir viss.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Lāsma un Valērijs Gabdulļini.
– Strādā: *Lāsma – par Lejasciema pagasta sporta darba organizatori,
*Valērijs – Zemessardzes 25. kājnieku bataljona komandieris.
– Precējušies: 1991. gada 2. novembrī. Jo ģimenei šī ir viena no lielākajām svētku dienām. – Bērni: Matīss (11 gadi) un Miks (9 gadi).
– Ģimenes hobijs: aktīva atpūta, sports, ceļojumi.
– Labākie brīži: kad visi četri ir kopā. Tādēļ cenšas, lai šādu brīžu viņu dzīvē būtu pēc iespējas vairāk un biežāk.
– Atziņa: attiecības ir jākopj kā puķīte. No visām pusēm.
