Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz maiju pilnīgi citā laikmetā.
1717. gada 16. maijā 23 gadus vecais jurista karjeru sākušais Fransuā Marī Aruē (François-Marie Arouet), kurš drīz izvēlējās sev literāro pseidonīmu Voltērs, tika uz gadu ieslodzīts Bastīlijā, kā teica franči – “iebastilēts”. Viņu sodīja par dzejoļiem, kas izsmēja tā laika karalistes valdošā reģenta Orleānas hercoga Filipa kliedzošo nekompetenci, valsts naudas piesavināšanos un izvirtīgo dzīvesveidu. Ieslodzījums nebija bargs – kamerā, kuru Fransuā Marī pārvērta par darba kabinetu, viņš lasīja Homēru un Vergiliju, seno autoru stilā sacerēja poēmu “Henriada”, pabeidza traģēdiju “Edips”. Papīru viņam gan nedeva, bija jāraksta starp grāmatu rindām. Pēc draugu lūguma Voltēru atbrīvoja jau pēc 11 mēnešiem. “Edipa” pirmizrādei bija grandiozi panākumi. Tas pats Orleānas hercogs, visžēlīgi atļāvis lugu veltīt savai sievai hercogienei, pat painteresējās, vai sacerēšana Bastīlijā veikusies labi. Voltērs pateicās viņa augstībai par rūpēm, bet lūdza turpmāk viņam vairs ar “dzīvokli” neizlīdzēt.
1985. gada 17. maijā PSRS sakās antialkohola kampaņa. Jūtami samazināja alkoholisko dzērienu ražošanu, pacēla to cenas un stingri ierobežoja pārdošanu (degvīnu sāka tirgot tikai par taloniem). “Modē nāca” bezalkoholiskas kāzas un banketi. Valsts cieta daudzu miljardu zaudējumus, tauta, stāvot kilometru garās rindās, izrādīja neapmierinātību. Strauji auga nelegāla alkohola ražošana, kas izraisīja masveida saindēšanās gadījumus. Veikalu plauktos pazuda cukurs – no tā dzina kandžu. Vislielākie zaudējumi bija vīnogu audzētājiem un vīna ražotājiem. Rīkojums par vīnogulāju izciršanu, kā dēļ bojā gāja unikālas vīnogu šķirnes, nereti noveda pie traģēdijām, cilvēki, kuru visa dzīve bija saistīta ar vīnogu audzēšanu, mira no infarkta vai izdarīja pašnāvību. Lielā tautas neapmierinātība un 1987. gadā sākusies ekonomiskā krīze piespieda PSRS vadību kampaņu klusībā pārtraukt. 2015. gada maijā PSRS līderis Mihails Gorbačovs atzina, ka tā bijusi kļūda.
1048. gada 18. maijā Neisapūrā (Persijā) piedzima Gijassadins Abu al Faths, pasaulei pazīstams kā Omars Haijāms – zinātnieks enciklopēdists, izcils dzejnieks, rubaju – mūsdienu epigrammām līdzīgu liriski pamācošu četrrindu – meistars. Kā matemātiķis deva ieguldījumu kubvienādojumu teorijā, izstrādāja lielu pakāpju sakņu aprēķināšanas metodi, kritizēja Eiklida paralēlo taišņu koncepciju, kā astronoms sultānam Malikam Šaham izstrādāja precīzāku kalendāru par tolaik kristīgajā pasaulē lietoto, bet kā literāts izcēlās ar izsmalcinātu dzejas izjūtu un līksmības un vīna slavinājumu. Zinātniskās darbības dēļ Haijāms jau dzīves laikā saņēma titulu “Patiesības pierādījums”. No viņa pierakstiem līdz mūsu laikiem saglabājies ļoti maz, tādēļ ilgu laiku apšaubīja, ka viņš bijis arī dzejnieks. Mūsdienās pierādīts apmēram 250 viņa dzejoļu autentiskums. O.Haijāma personība bija tik neparasta, ka par viņa dzīves gājumu lielākoties vēsta pārsteidzošas leģendas un nostāsti, nevis droši fakti.
1888. gada 19. maijā Glāzgovā (Skotijā) notika futbola spēle starp skotu Danbārtonšīras “Renton FC” un krietni slavenāko angļu “West Bromwich”. Abi klubi bija izcīnījuši savu futbola federāciju kausus, un dzima doma starp kaimiņu labākajiem klubiem aizvadīt draudzības spēli. Angļi Glāzgovā ieradās pārliecināti par gaidāmo uzvaru pār necilo skotu komandu. Taču todien lija, angļi nespēja pielāgoties slapjajam laukumam, zaudējot ar 1:4.
Spēli visi ātri vien aizmirstu, taču “Renton FC” ieslēdza propagandas mašīnu pilnos apgriezienos. Eiropā kājbumba bija bērnu autiņos, britu futbols dominēja, un skoti nolēma sevi dēvēt ne tikai par Apvienotās Karalistes čempioniem, bet arī par spēcīgāko komandu pasaulē. Uz kluba mītnes durvīm parādījās uzraksts “Pasaules čempioni”, pietrūka tikai pašas trofejas, bet to drīz vien izgatavoja. Tagad Skotijas futbola muzejā apskatāms sudraba kauss ar uzrakstu ““Renton FC” – Apvienotās Karalistes un pasaules čempioni”. Tomēr pat šis skaļais tituls klubu neglāba no finansiālām grūtībām, 1922. gadā tas beidza pastāvēt. Bet pat nemēģiniet īstu skotu futbola līdzjutēju pārliecināt, ka pirmā Pasaules kausa izcīņa notika tikai 1930. gadā!
1941. gada 20. maijā Krētas salā Vidusjūrā nolaidās vācu izpletņlēcēju desants un sāka cīņu ar angļu karaspēku. Anglijas kara flotes bāzē Krētā atradās daļa no britu Vidusjūras flotes, no šejienes apgādāja Grieķijā karojošo karaspēku. Vācu pavēlniecība gribēja Krētu sagrābt, jo no tās lidlaukiem varētu bombardēt angļu karaspēka bāzes Ēģiptē. Uzbrukumā tika raidītas Vācijas armijas elitārākās vienības – izpletņlēcēji. Desantam ieņemt gan izdevās tikai vienu lidlauku. Visu nākamo dienu tur piezemējās lidmašīnas ar Alpu strēlnieku vienībām (Krēta ir kalnaina), tomēr spēku ātrai uzvarai vāciešiem nepietika. Mēģinājums izcelt jūras desantu neizdevās, jo britu flote, pati ciešot lielus zaudējumus, vācu kuģus padzina. Salā gan britu stāvoklis kļuva neapskaužams: vācieši pārrāva aizstāvju komunikācijas līnijas, nevarēja koordinēt vienību un pozīciju darbību, vācu dominēšana gaisā neļāva saņemt pārtiku un munīciju. Pēc nedēļu ilgām sīvām kaujām britu pavēlniecība nolēma salu atstāt. Izvest izdevās pusi no britu kontingenta, pārējie krita gūstā. Vācieši no 17 000 desanta vienību karavīriem zaudēja 6500 vīrus; par zaudējumiem saniknotais Hitlers aizliedza desantniekiem turpmāk veikt operācijas bez citu karaspēku vienību aizsega.
1925. gada 21. maijā Tokijas Universitātē apstājās profesora Eizaburo Ueno sirds, savās mājās Tokijas priekšpilsētā viņš neatgriezās.
Katru rītu profesoru līdz Sibujas dzelzceļa stacijai, kur viņš kāpa vilcienā, pavadīja viņa uzticamais suns Hačiko. Kad mīļotais saimnieks iegāja pa stacijas durvīm, suns atgriezās mājās, bet pēcpusdienā, kad pienāca vilciens, atkal bija stacijā, lai sagaidītu profesoru. Tā katru darba dienu – līdz nelaimīgajai dienai, kad 18 mēnešu vecais suns saimnieku nesagaidīja.
Hačiko pie stacijas pavadīja veselus desmit gadus, līdz pat savai nāvei 1935. gadā, cerot, ka saimnieks vakarā atvērs stacijas durvis. Stacijas darbinieki un apkārtējie iedzīvotāji nesa sunim barību, profesora draugi un radinieki mēģināja to izmitināt pie sevis, bet viņš vienmēr atgriezās stacijā. 1932. gadā Tokijas laikraksts “Asahi Shimbun” publicēja Hačiko fotogrāfiju un aizkustinošu stāstu par suņa uzticību saimniekam, un viņš kļuva par visu laiku slavenāko japāņu suni. Tagad Hačiko statuja pie Sibujas stacijas ir veltījums sunim, kas pārsteidzis ar lielo uzticību cilvēkam.
1856. gada 22. maijā gleznotājs Vasīlijs Hudjakovs no uzņēmēja Maskavas otrās ģildes tirgotāja dēla Pāvela Mihailoviča Tretjakova saņēma iemaksu par pasūtīto gleznu. Gleznotāja par naudas saņemšanu izrakstītā kvīts tagad glabājas Tretjakova galerijas Rokrakstu nodaļā, bet 22. maiju uzskata par vienu no populārākajiem Krievijas muzejiem dzimšanas dienu.
P.Tretjakovs jau jaunībā dievināja mākslu, pirmais viņa lielākais pirkums bija deviņas senāko holandiešu meistaru gleznas – tās līdz pašām viņa mūža beigām rotāja mecenāta istabu sienas. Atzīdams, ka viņa zināšanas par pasaules gleznotāju daiļradi ir nepietiekamas, nolēma turpmāk veidot pēc iespējas plašāku krievu mākslinieku darbu kolekciju un sāka iepirkt tos. 1860. gadā viņš sastādīja testamentu, kurā ierakstīja: “Kapitālu simts piecdesmit tūkstošu rubļu sudrabā novēlu mākslas muzeja vai sabiedriskas gleznu galerijas iekārtošanai Maskavā.”
Viņa kolekcija strauji auga un 1874. gadā vairs neietilpa paša privātmājā, tās izvietošanai tika uzbūvēta speciāla gleznu galerija (šodien – viens no izcilākajiem Krievijas mākslas muzejiem), kuru 1881. gadā atvēra apmeklētājiem. 1892. gadā P.Tretjakovs sava un brāļa Sergeja gleznu kolekcijas uzdāvināja Maskavas pilsētai un kā atzinību saņēma Maskavas goda pilsoņa nosaukumu.
