Nesen uzzināju, ka internetā e-grāmatas versijā lasāma mana pirms trīsdesmit gadiem izdotā grāmata “Ceļš uz Bitarīnu”, ko savulaik kāda recenzente nosauca par pirmo latvietībai veltīto izdevumu. Varu pat nedaudz pabrīnīties, ka interneta lasītājiem tiek piedāvāta šī Atmodas laiku dziesmu pavadījumā tapusī publicistika, jo no zinātniskā pamatojuma viedokļa daudz korektākas ir manas vēlāk izdotās šai tēmai veltītās grāmatas ‒ “Akmenim dziļas saknes” un “Latvijas mezgli Indras tīklā”, turklāt pēdējās divas iznāca daudzkārt mazākos metienos.
Man personīgi “Ceļš uz Bitarīnu” nozīmīgs jau ar to vien, ka pirms tam latviešu valodā nebija nevienas nopietnākas publikācijas par latviešu pirmskristietisma reliģiskajiem centriem jeb svētkalniem. Senie hronisti vairāk pieminējuši leišu un senprūšu tradīcijas, bet padomju laiku pētnieki nemaz nedrīkstēja pieminēt, ka arī latviešiem senatnē bijuši savi reliģiskie priekšstati ar dievību panteonu.
Būdams tā sauktais padomju cilvēks, es personīgi daudzus gadus dzīvoju reālo dzīvi, kaut vismaz partijas varasiestāžu vērtējumā skaitījos brīvdomātājs. Būdams aktīvs Zinību biedrības lektors, biju salīdzinoši labi informēts par norisēm pasaulē. Bet tieši astoņdesmitie gadi bija periods, kad pavisam nopietni sāku domāt par savas latviešu nācijas izdzīvošanas iespējām nākotnē. Bezgala skaudri un sāpīgi izjutu gandrīz bezcerības situāciju, kādu Kremlis uzspieda visām mazskaitlīgajām tautām.
Šāda bezcerīguma drūmākajā laikā iepazinos ar līdzīgi domājošo novadpētnieku Ojāru Ozoliņu, kura dzimtas saknes gan pa tēva, gan mātes atzariem sniedzās gadsimtiem tālā senatnē, turklāt tēva izcelsme saistījās ar Vidzemes zemgaļu pēdējo profesionālo krīvu darbošanos. Iepazinis manu tā laika publicistiku, Ojārs atsūtīja man vienu no vēsturei veltītajiem nostāstiem, es to kopā ar saviem komentāriem nodrukāju rajona avīzītē. Un tad jau slūžas bija vaļā, un izrādījās, ka Ojārs Ozoliņš šādus pierakstus veicis jau kopš savām ganu gaitām, savukārt viņš pats tolaik neko publicēt nevarēja savas biogrāfijas dēļ. Tapa mūsu publikāciju sērija “Senās Tālavas teikas un nostāsti”, atsevišķas apceres izdevās nodrukāt arī centrālajos preses izdevumos, jo gandrīz visur strādāja godprātīgi žurnālisti, kurus pazinu jau kopš studiju gadiem. Lasītājiem šī tēma bija milzu atklājums, Bitarkalna sistēmas apzināšana izrādījās pirmais nopietnais mēģinājums restaurēt senču svētkalnu pamatstandartu. Sekoja vasaras ar ekskursantu autobusiem tik lielā skaitā, ka daždien neko citu savā Vijciema saimniecībā nepaguvu padarīt, kā vienīgi kalpot par gidu kārtējai interesentu grupai. Man šis darbs likās tik svēts, ka ne reizi neņēmu nekādu samaksu, ja nu vienīgi daži ekskursanti manu piekalnītes akmens dārzu papildināja ar kārtējo laukakmeni, starp kuriem gadījās arī melioratoru grēdā iejaukti svētakmeņi.
Kad materiālu bija sakrājies gana daudz, sākām gudrot par izdošanu grāmatā. Nebija problēmu ar teiku un nostāstu pierakstiem, jo vēl bija dzīvi daudzi zinātāji, tāpēc arī pats sāku aptaujāt rajona un kaimiņnovadu ilgdzīvotājus, piemēram, svētkalna nosaukumam Bitarkalns jeb izloksnē Bitarīns līdzautorība pienācās Vijciema simtgadniekam Augustam Celmiņam. Ojāram nepatika, ka arī es pats vācu gan Gaujas plostnieku, gan seno dzimtu pārstāvju atmiņas, bet beigu beigās samierinājās. No pirmskara publikācijām par latviešu mitoloģiju nozīmīgāks pētījums tika Pēterim Šmitam, savukārt es pats neko tādu nebiju mācījies ne vidusskolā, ne augstskolā. Visu vajadzēja vākt pa kripatiņai. Daudz deva iepazīšanās ar Sinoles novadpētnieku Jāni Kučeru, interesants vīrs bija galgausnietis Oļģerts Miezītis, drīz vien mani atrada ģeologs Viktors Grāvītis, arī Ivars Vīks un Guntis Eniņš, valodniece Elga Kagaine piespēlēja Maskavas pētnieku darbus, nedaudz ļāva ielūkoties arī latviešu trimdas veikumā. Nekādus nopietnus zinātniskus pētījumus izdarīt nespēju, bet publicistika ir žanrs, kas kalpo kā domas rosinātājs. Bija savi nopietni secinājumi, kas balstījās manā intuīcijā.
Avīžu publikācijas izmantoju kā melnrakstu, tāpēc grāmatas nodaļas drukāju uz rakstāmmašīnas uzreiz tīrrakstā. Sanāca divas biezas mapes. Bet priekšā vēl bija galvenie šķēršļi, jo grāmatas izdošanai uzradās milzum daudz nelabvēļu. Tostarp niknākie iebildēji bija arheologi un folkloristi. Vladislavs Urtāns gan savus jaunākos kolēģus attaisnoja ar vārdiem, ka ikvienam taču jāpelna maizīte ģimenes uzturēšanai. Uz to bildu, ka lai vismaz ļauj darboties man kā pensionāram, jo man neviens neko atņemt nevar. Kaut gan īstenībā kompartijas vadoņu saimē vairs nebija īsti fanātisku cīnītāju par “zinātnisko ateismu”, tajās aprindās jau sāka valdīt neliela panika.
Grāmatu apgādi tolaik bija vairāki, mani interesēja “Liesma” ar Bērnu un jaunatnes literatūras redakciju, kas vēlāk pārtapa par apgādu “Sprīdītis”. Redakciju vadīja jauns puisis Andris Tiļļa. Bet bija vēl galvenā redakcija, kur vietnieka krēslā sēdēja studiju laika paziņa Jāzeps Osmanis. Bija redzams, ka Jāzeps grib palīdzēt, vispirms gan sodoties par grāmatas lielo apjomu. Vajagot neitrālu un labvēlīgu iekšējās recenzijas autoru. Ieteicu akadēmiķi Jāni Stradiņu, un tā izrādījās veiksmīga izvēle. Bet tik strīdīgam izdevumam vajagot vēl otru recenzentu, un Jāzeps piedāvāja Jāni Peteru. Savukārt Peters teicās, ka viņš mani atbalstot, bet sakarā ar tautas frontes dibināšanu pie labākās gribas uzrakstīt neko nevarot. Nu Jāzepam ieteicu jauno zinātnieci Janīnu Kursīti, kurai tikko bija nodrukāts spīdošs pētījums mitoloģijā. Janīna uzrakstīja labvēlīgu atsauksmi, pie viena iesakot nesāpīgāko variantu grāmatas īsināšanai.
Kad grāmata iznāca, iebildēji gan kurnēja, tostarp folkloristi, bet man bija arī savi aizstāvji, piemēram, literatūrzinātniece Saulcerīte Viese, kura kopā ar fotomākslinieku Juri Krieviņu mēdza apmeklēt Vijciema svētvietas. Ar Saulcerītes starpniecību grāmata sasniedza vairākus trimdas pētniekus, tajā skaitā Vairu Vīķi-Freibergu un Imantu Freibergu. Ja tagad internetā grāmatu ir jau izlasījuši gandrīz simts lasītāji, tad savu nozīmi tā nav zaudējusi aizvien.
