Rit parastas vasaras dienas. Katram ierastie darbi, savas domas un darīšanas. Kas pa dārzu un sētu, kas strādājošs, tas darbiņos savā vietā un amatā. Esmu no tā brīva un ar pensionāres statusu samierinājusies. Laikam ritot, mūsu ģimenē ir iesakņojušies dažādi stereotipi, un reizēm runājam vairāk, nekā uzklausām otru. Fonā dudina vai nu televizors, vai radio. Ir daudz laika pārdomām un saviem secinājumiem.
Šodien manu prātu aizņem agrāk neaktuāla tēma. Kam gan patīk, ja lietas nosauc īstajā vārdā un sajūk ierastais dienas ritms, un notiek negaidīti pārsteigumi? Jau no rīta mani nošokēja frāze: “Tantiņa gados!” Es – tā tantiņa! Tas nu pavisam nešķita glaimojoši! Negrieztu ausī, ja, piemēram, lietotu uzrunu: kundze, cienītā vai kā citādi. Bet tik prasti: tantiņa gados! Varbūt arī biju tādu apzīmējumu pelnījusi, tomēr nespēju ar to samierināties. Es, pārbraukusi mājās, vēl ilgi nevarēju atgūties, šķendējos un šķendējos: „Mūsu sabiedrība ir tik neaudzināta, tik prasta! Kāda es tantiņa! Redz, vakar vēl nebiju, bet šodien jau tantiņa, turklāt vēl gados. Kuram tad gadi uz pieres rakstīti? Būtu uz sevi spogulī paskatījies! Kas tas par cilvēku? Nepazīstams, satiku pirmo reizi. Āzis! Nekāds jaunais pats arī nebija. Varbūt par mani vecāks šoferis! Brauc un neskatās, ka man priekšroka. Es tev tā tantiņa?”
Nerimstos, atstāstot piedzīvoto vīram, un piepušķoju, lai izklausās emocionālāk. Viņš taču arī var tikt apsaukāts par onkulīti gados! Lai gatavojas pieņemt vai sasparojas noliegt, kā es to daru! Gadi nav šķērslis, ja prāts galvā! Mans laulenis uzreiz pat nesaprot, kāds ir notikuma konteksts. Skaidroju, ka to „tantiņas” vārdu man piedēvējis kāds šoferis, kas savu mašīnu gribēja novietot pie veikala pārāk cieši līdzās manējai. Nekas jau nebija noticis, ne mašīnām buktes, ne skrambas, toties mans pašlepnums ir ticis sabradāts. Tikai emocijas!
Bet tas vēl nav viss: viendien sociālajos tīklos arī apsaukāšanās. Ieeju “Draugos”. Tur aicinājums piedalīties aptaujā. Es ar mieru: gan izklaide, gan var iegūt jaunas atziņas. Parādās uzraksts: jūsu vecums? Nekaunos, uzrakstu ieteiktajā lodziņā savus gadus – kas man ko melot! Mani gadi – mana bagātība! Te uzreiz izlec teksts: „Paldies! Jūs neietilpstat mūsu interešu sfērā!”
Toreiz pirmo reizi sapratu, ka manos gados nav ko interesēties par lietām, kas paredzētas jaunajiem. No piedzīvotā ieguvu arī labu atziņu, un manā mutē tika ielikti vārdi, kas ļoti noderēja uzbāzīgo telefona reklāmu piesolītājiem. Tagad man ir, ko atbildēt: „Atvainojiet, bet es neietilpstu jūsu interešu sfērā, jo esmu tantiņa gados.” Uzbāzīgie reklamētāji parasti neizvaicā, pieņem manu atteikumu un liekas mierā.
Pēc šī apsaukāšanās gadījuma fiksēju savā atmiņā visus tos, manuprāt, stulbos apgalvojumus, kas saistīti ar to „tantiņu un onkulīšu gados” saistīto diskrimināciju. Vēl viens jauns kuriozs: šodien melns uz balta avīzē ierakstīts, līdz cik tad gadiem drīkstētu vadīt automašīnu – vai robeža ir 60, 65, 70 vai cits cipars. Lūk, viens stūrētājs gados, vadot mašīnu, esot cietis avārijā, vēl cits gājis bojā, bet kāds iekrampējies stūrē tā, ka tikai ar policista spēku atrauts, cits bijis „kunga dūšā”, vēl kādam pie stūres bijusi epilepsijas lēkme. Visur mudž norādījumi, cik vecs (!) bijis pārkāpējs, kurš vecums ir izpelnījies būt topā.
Salīdzināšana jau ir viena laba lieta, bet no tās rodas arī visas nelaimes: gudrs, vēl gudrāks, muļķis, vēl lielāks stulbenis. Komentāri birst sociālajos tīklos kā no pārpilnības raga! Vieni jūt līdzi, citi pielieto „stipros vārdus”, paužot arī savu inteliģences līmeni. Šī komentāru tēma sabiedrībā un sociālajos tīklos ir īpaši aktuāla. Nedod, Dievs, uzrakstīs par tevi pozitīvu rakstu vietējā avīzē, un sākas komentāri, kas rakstīto apstrīd, nolīdzina pozitīvo, kā saka, līdz ar zemi.
Es savukārt pētu, kas notiek ar tiem jaunajiem „zaļknābīšiem”, kuri, austiņās mūziku klausoties, dzelzceļa sliedes šķērsojot, neapjaušot realitāti, ar savu pēdējo melodiju iebraukuši debesu valstībā. Par vēlu mācīt! Satraukums un sāpes ģimenēs!
Kad jaunais šoferis savā jaunības dullumā pārkāpj noteikumus, avarē pie spēkrata stūres vai brutāli piekauj savu vienaudzi, neviens uz sasniegtajiem mūžiņa gadiem īpaši nebaksta. Visbiežāk savu nepilngadīgo bērnu grēkus nākas nomaksāt vecākiem. Tā sakot, Dieva rīkste, paša griezta! Vai savu atvasīti nebūtu, kā es saku, jāņem pie čupra vismaz pārnestā nozīmē? Visatļautība, bērnu tiesību pārkāpumi sabiedrībā – ik uz soļa! Viņš – bērns jebkurā vecumā – dara, kā vēlas, kā saprot, un neveiksmēs vaino vecākus: „Lai viņi, maksā! Man tas ,,pie kājas!””
Tāda šobrīd ir mana pārdomu tēma. Izrunājos ar pagastā satiktajiem, pārsvarā arī „tantiņām un onkulīšiem gados”, apmaināmies domām, un paliek tā kā gaišāk ap sirdi. Tāds tādu saprot! Jaunie jau vecākos sabiedrības locekļus nepazīst, nesveicina arī laukos, kā agrāk bija pieņemts. Pat kaimiņiem vārdus un kur nu vēl uzvārdus nezina. Tādi laiki! Jaunie pasaulē atnāk, vecie, neko no savām gudrībām jaunajai paaudzei neatstājot, aiziet.
Lai gan atrodas jau arī pacilājoši un uzmundrinoši notikumi. Lūk, kāda kundze 97 gadu vecumā, bijusī franču valodas skolotāja, nokārtojusi pilsonības eksāmenu, laimīga un gandarīta, spēj iedvesmot arī mani „tantiņas gados”. Neviens taču nezina, cik garu mūžu liktenis lēmis, un cīnīties ar saviem vecuma kompleksiem nav prāta darbs. Jāpieņem vien būs tāds apzīmējums, jo tas ir tik amizants, tik ietilpīgs, tik iedvesmojošs! Varbūt turpmāk pieņemšu šo apzīmējumu par savu pseidonīmu!
Vecums nav grēks, bet bieži kā mūža apbalvojums. Ja reizēm par mazu bērnu saka: kas rokā, tas mutē, – tad par senioriem nākas secināt: kas galvā, tas uz mēles. Ja kādam vecais cilvēks nepatīk, lai neņem galvā, kā to rāda arī attiecības ar jaunatni, bet tomēr neapsaukā! Katriem gadiem savs skaistums: gan pirmos šļupstus izrunājošam bērnam, gan senioram, kas ar fizisko skaistumu vairs nespēj izcelties. Mani gadi – mana bagātība! Krājam savus gadus un atceramies, ka dzīve ir skaista, cik skaistu mēs to saskatām, un dota tikai vienu reizi!
