Beidzis košļāt kārtējo picas kumosu, Martinoss nesteidzīgi turpināja savu stāstījumu:
– Apskatot pirms deviņiem gadiem pamestās telpas, sapratām, ka to atjaunošana prasīs daudz pūļu, īpaši, ja noplukušo un nolietoto ēku vēlamies pārvērst par pievilcīgu un mūsdienīgu restorānu. Ar to mēs nebijām rēķinājušies, jo bijušais nama īpašnieks apgalvoja, ka ar nelielu kosmētisko remontu pilnīgi pietiks. Sanitāri tehniskais stāvoklis bija kritisks, nācās atjaunot visu ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu. Virtuvi vajadzēja iekārtot pilnībā no jauna, ēdamzālē un terasē nomainīt logus, durvis un grīdas. Tad vēl visvisādas atļaujas un virkne citu dokumentu, kas, protams, nebija iegūstami bez maksas… Un kur nu vēl mēbeles un trauki… Ja vēlējāmies piesaistīt pārtikušus apmeklētājus, interjers nedrīkstēja izskatīties lēts.
Diemžēl, pabeidzot lielos remontdarbus un saskaitot atlikušo naudu, sapratām, ka sākumā nāksies palikt pie tavernas statusa un domāt par pieticīgajiem un mūžam steidzīgajiem picas ēdājiem. Tad jau manīs, kā veiksies tālāk. Nocīnījušies ar telpu remonta lēno gaitu, savās iecerēs bijām kļuvuši piezemēti un nepretenciozi.
Loģiski, ka šis smagais periods arī mūsu attiecībās iesita robu. Nespēdama visu pieskatīt un kontrolēt, Tellija arvien biežāk uzbruka man par vīrišķības trūkumu un neizlēmību. Es nestrīdējos pretim, jo apzinājos – es baidos pieņemt lēmumus. Manā dzīvē līdz šim visu bija koriģējušas un noteikušas tikai sievietes, turklāt pat neprasot manu viedokli. No vienas puses – tāda dzīve bija ērta, lai gan – tā nebija mana dzīve. Es to sapratu, bet – nespēju neko izmainīt…
* * *
Martinoss gari nopūtās un apklusa, vien viņa pirksti neveikli virpināja alus kausa pamatni. Aizdomājos par viņa pēdējiem teikumiem, gribēju ko piebilst, bet vīrietis pats atsāka savu stāstījumu.
– Tā kā virtuvi un ēdamzāli bijām izremontējuši, ar minimāliem resursiem varējām sākt apmeklētāju uzņemšanu. Bažījāmies, ka sākumā ienākumi būs niecīgi, tāpēc otru virtuves strādnieku un oficianti nemeklējām. Izlēmām, ka mēģināsim paši tikt ar visu galā: es – ar virtuves darbiem, Tellija – ar apmeklētāju apkalpošanu.
Atzīšos, ka pirmais gads mums bija nopietns pārbaudījums. Nekam citam ārpus darba spēka neatlika, turklāt mūsu cerības neattaisnojās – tik tikko savilkām galus. Sīvajā konkurencē starp blakus esošo īru krogu un itāļu restorānu mēs bijām zaudētāji… Plānotie ienākumi kavējās, lai arī uzņēmuma reklāmā tika ieguldīti visi brīvie līdzekļi. Vajadzēja meklēt papildu iespējas, bet kā gan tas iespējams, ja tu visu laiku esi piesaistīts vienai vietai?
Ziemas periodā, kad tuvējās viesnīcas tūristiem bija slēgtas, arī mēs izlēmām atpūsties. Mūsu gadījumā tas nozīmēja: ēdamzāle bija slēgta, bet tās vietā tika piedāvāta iespēja picas pasūtīt uz mājām. Tolaik jau biju iegādājies skūteri, un, kamēr Tellija darbojās pa virtuvi, es steidzu klientiem piegādāt tikko izcepto produkciju. Daudz darba mums nebija, toties iegūtie pastāvīgie klienti ļāva pārdzīvot klusos ziemas mēnešus.
Atsākoties jaunajai tūrisma sezonai, situācija uzlabojās. Netālu no restorāna tika atvērta vēl viena jauna viesnīca, un tās apmeklētāji arvien biežāk piestāja mūsu telpās. Iegūtie līdzekļi ļāva atjaunot terasi, kā arī pieņemt darbā oficianti. Mazpamazām lietas sāka iet uz labo pusi. Varējām sākt plānot plašāku ēdienkarti un domāt par pavāra palīgu.
Mario pie mums uzradās kā Dieva sūtīts – plecīgs, enerģisks itālis ar zilām acīm un melniem, lokainiem matiem, turklāt, kā izrādījās – bezgala talantīgs visdažādākajās jomās. Tieši viņš izdomāja no ģipša izveidot pavāra statuju un novietot to uz ielas – lai piesaista tūristus. Nu, kaut vai tik daudz, lai nofotografētos kopā ar to, un pārējais tad jau mūsu rokās.
Šī, ko jūs tagad redzat, nu jau gan ir trešā statuja pēc skaita. Pirmā krītot pazaudēja roku un galvu, jo kāds iereibis apmeklētājs fotografējoties to apgāza. Otrai, augumā virs diviem metriem, kāds ar pudeli sakropļoja seju. Trešo statuju Mario uzmeistaroja uz platformas ar ritentiņiem, lai pa nakti var iestumt telpās, un pēc tam to ilgus gadus pats arī pieskatīja – pārvietoja šurpu turpu, pulēja līdz spīdumam, piekrāsoja nolupušās vietas, palaikam mainīja iekaramās picas.
Mario lieliski padevās arī ģitārspēle un zīmēšana – nelielo telpas padziļinājumu sienas viņš noklāja ar izsmalcinātām grafikām – grieķu mitoloģijas tēliem, jūru, burulaivām, bāku un vētrām… Apmeklētājiem patika, uz šiem foniem viņi itin bieži mēdza fotografēties.
Vēlāk, kad pienāca laiks atsvaidzināt sienas, grafikas nācās aizkrāsot, bet jaunas Mario atteicās zīmēt, lai arī kā Tellija lūdzās: pirksti vairs zīmuli neklausot. Mums gan šķita, ka viņš ir par kaut ko apvainojies…
Ak, jā, piemirsu pašu galveno! Nosaukums! Restorāna nosaukums! Bet gan jau nav grūti uzminēt, kā tas radies. “Mar-telli” – Martinoss un Tellija. Zilbes kopā sasauca sieva, bet šī ideja abiem šķita tik loģiska, un vārdi tik skaisti sastājās kopā – kā radīti viens otra papildināšanai – ka neko citu pat nedomājām. Nelielas šaubas gan radās par viena vai divu T burtu rakstīšanu pa vidu, bet es no sava T atteicos par labu diviem viņas L.
Starp mūsu apmeklētājiem gan gadījās arī tādi, kas teica: nosaukums radies no vārdiem Mario un Tellija, jo katram bija redzams – viņu starpā valdīja īpaša saskaņa. Kā nekā ik vakarus abi bija redzami ēdamzālē, un tā bija neapstrīdama Tellijas prasība. Es savā virtuvē paliku viens, bet viņi izklaidēja apmeklētājus. Mario gleznais augums, platais smaids un ģitāra viegli piesaistīja garāmgājēju uzmanību. Sievietes visai bieži aicināja viņu pasēdēt pie galdiņa, lai vēlāk kopā nofotografētos. Puisis neiebilda. Šarmanti zibināja savus baltos zobus un vienu otru pat piekrita pavadīt līdz mājām.
Īsā laikā Mario repertuārs strauji paplašinājās. Drīz vien viņš prata vairākas populāras angļu, grieķu, vācu un krievu dziesmas, un Tellija sāka dungot puisim līdzi. Ar laiku viņi ļoti labi sadziedājās un dzīvās mūzikas koncerti kļuva par ikvakara tradīciju. Mūsu pastāvīgo klientu skaits strauji palielinājās. Tā vietā, lai saprastu, ka ir radies pamatots iemesls greizsirdībai, es pieprasīju vēl vienu pavāra palīgu.
Lizete bija korpulenta vāciete un patiešām izskatījās pēc zinošas pavāres, tomēr izrādījās, ka gatavošana nav viņas sirdslieta. Mēs nesapratāmies jau pirmajā dienā, un pēc divām nedēļām es Tellijai pieprasīju meklēt citu. Tā vācieti nomainīja poliete, polieti – rumāniete, rumānieti – grieķiete… Tik labu kā Mario mums vēl ilgi neveicās atrast. Pārņemts ar šīm nemitīgajām pārmaiņām, es neredzēju, kas notiek ēdamzālē un Tellijas sirdī.
Palaikam viņa ieminējās, ka gribētu bērnu, un es neiebildu, jo nu jau situācija bija nostabilizējusies. Tomēr pagāja vairāki gadi, līdz mazulis pieteica savu pastāvēšanu. Pa to laiku Tellija manī bija iesējusi šaubas, vai es vispār esmu spējīgs radīt bērnu, jo – savējo man patiešām nebija. Līdz šim par to nebiju aizdomājies, bet iet pie ārsta un meklēt vainu mums nebija laika. Tellija zīmēja kaut kādas tabulas, mērīja temperatūru un rēķināja dienas, līdz beidzot priecīgi paziņoja, ka ir stāvoklī. Nu arī es varēju atslābt un visu turpmāko atstāt sievas ziņā. Līdz pat dzemdībām viņa grozījās pa restorānu un baudīja Mario un apmeklētāju labvēlību. Es strādāju nepaguris, jo bērnam taču bija vajadzīga nauda.
Mūsu meitai Viktorijai jau piedzimstot bija tumšas, lokainas cirtas un lielas, zilas acis. Tellija iestāstīja, ka viņas mātei esot bijušas tieši tādas pašas, un es pat neiedomājos, ka varētu būt arī citādāk. Strādāju par trijiem, priecājos, ka Mario neiebilst palaikam pasēdēt ar bērnu, un nesūrojos par dzīvi. Sapratu, ka visiem nav lemts sēdēt mīkstos krēslos, glaudīt punčus un priecāties, kā nauda pati nāk pie viņiem.
Es neatstāstīšu visos sīkumos turpmāko gadu notikumus, jo viss it kā ritēja ierastajās sliedēs. Es strādāju virtuvē, Tellija nodarbojās ar meitas audzināšanu, bet vakaros kopā ar Mario muzicēja. Neviens pat neiedomājās, ka reiz var notikt kas tāds, kas pašos pamatos sagraus pastāvošo mieru.
Viktorijai jau kopš mazotnes patika jūra un peldēšana. Pats savām acīm redzēju, cik droši un pārgalvīgi meita nira, meta kūleņus un peldēja zem ūdens. Pieaugot viņa kļuva arvien drošāka un, sacenšoties ar citiem pusaudžiem, ne reizi vien aizpeldēja līdz pat bojām un tālāk. Rājās Tellija, rājos es, meita apsolījās tā vairāk nedarīt, bet, līdzko lieta nonāca līdz kompānijai un azartam, solījums tika aizmirsts. It kā jau Tellija vai Mario viņai vienmēr jūrā bija blakus vai vismaz turpat netālu, tomēr liktenīgajā dienā meitene atkal bija aizpeldējusi aiz bojām…
Kāpēc tas viss notika, vēl joprojām nav īstas skaidrības. Ir tikai atšķirīgas aculiecinieku liecības par palīgā saucieniem kaut kur tālu jūrā; par neizlēmīgu vīrieti vai sievieti, kas izmisīgi metusies palīgā, bet pati pazudusi zem ūdens; par glābšanas laivu, kas nekavējoties vai pārlieku lēnām devusies palīgā… Tik lēnām, ka divi vīrieši no krasta metušies peldus, lai palīdzētu slīcējām. Tieši tas, kurš bija ātrāks peldētājs, minēja zemūdens straumes un neaprakstāmo spēku, kas vilcis lejup. Tikai zinātājs prot tam ļauties un izkļūt no nāvīgajām lamatām.
Otrs vīrietis klusēja, jo pats tik tikko bija izsprucis nāvei no ķetnām. Sieviete, kura bija centusies palīdzēt meitenei, tagad ļengani gulēja uz viņa pleca. Viņa bija pamatīgi sarijusies ūdeni un spēcīgā šoka stāvoklī. Viktorijas ķermeni atrada tikai pēc stundas. Viņai vairs nevarēja palīdzēt… Es par šo traģēdiju uzzināju tikai vēlā naktī, kad Mario sāka apzvanīt slimnīcas, jo Tellija savu vārdu nespēja nosaukt.
