Bērni izaug, attālinās no vecākiem. Varbūt reizēm pat nemanām, kā tas notiek. Varbūt nezinām, negribam zināt, kā un kas notiek ar mūsu pusaudžiem, jauniešiem. Varbūt tā ir vieglāk mums. Varbūt viņiem. Mūsu bērniem ir tiesības uz savu dzīvi, saviem sapņiem, izdošanos, vilšanos, kļūdām. Tas ir viņu laiks. Un tā ir viņu pieredze. Ir pavisam dabiski domāt, ka viss ir labi un kārtībā, jo bērni mums nestāsta visu. Un mēs nevaram un nedrīkstam būt viņiem blakus 24 stundas diennaktī. Viņi droši vien uzskata, ka mums ir labāk nezināt, nav jāzina, jo mēs jau tāpat nesapratīsim. Ja kaut kas notiek, ja bērns ir nonācis kļūmīgā situācijā, mēs parasti meklējam vainu visos citos, bet tikai ne sevī un ne sava bērna izvēlēs, uzvedībā. Kāds pagrūda, iesaistīja, paveda. Tā domājam parasti. Alkohols, narkotikas, nedrošs sekss, slimības, neprasme veidot noturīgas attiecības, greizsirdība, nespēja pieņemt attiecību beigas, agresija, vardarbība, traumas, likumpārkāpumi – tā ir buķete, ar kuru ģimenes saskaras it kā pēkšņi brīdī, kad bērns vairs nav bērns, bet ir spurains pusaudzis un veidojas par jauno cilvēku. Protams, šis scenārijs nepiemeklē visus. Par laimi! Ja tomēr jāsaskaras ar negatīvo pieredzi, no kuras nav iespējams tā vienkārši atkratīties, vecākiem ir jāatver acis un jāierauga realitāte. Uzskatu, ka no katras bezizejas ir izeja. Un tā ir gaužām vienkārša – mīlēt savu bērnu, par spīti visam, runāt ar viņu, klausīties, censties izprast un kopā meklēt palīdzību, meklēt izeju. Kāds man pazīstams cilvēks reiz teica: “Jaunais cilvēks var izskatīties bravūrīgs, nepieejams, kaitinošs, bet patiesībā viņš ir trausls, ievainojams. Viens neapdomīgs, ciets vārds no vecāku puses – un viņi var zaudēt savu bērnu.” Pusaudzis, jaunietis, kura pieaugušā cilvēka dzīve ir sākusies ar klupieniem, iespējams, tādā veidā rīkojas atbilstoši zemapziņai, lai sev pievērstu uzmanību. Izaicina. Pārbauda, cik ļoti viņu mīl. Visvairāk jaunais cilvēks baidās izrādīties savējiem nevajadzīgs, traucējošs. Nelaimīgas mīlestības dēļ sev galu padarījis puisis, vannasistabā no narkotiku pārdozēšanas mirusi jauniete, pēc strīda ar draudzeni bez pēdām pazudis jauns cilvēks – tie visi ir mūsu novada gadījumi. Un tie nav vienīgie. Kaut tā nekad nebūtu noticis! Būsim blakus saviem bērniem, kad viņiem veicas, un vēl vairāk viņu melnajās dienās. Mīlēsim!
