“Mēs svinam šos svētkus katru gadu. Mans vīratēvs ir Jānis, vīrs ir Jānis un dēls man arī ir Jānis. Jāņos šogad būs kopā jaunā paaudze ar veco paaudzi. Viss notiks te, “Silmačos”. Esmu prasījusi atļauju svinēt šeit svētkus pārvaldes vadītājam, bet tie, kas brauks garām un redzēs ugunskuru, tad droši var pievienoties!” saka Sandra.
Viņa jau laikus sākusi siet īstos jāņusierus, jo ļoti gatavojas šiem svētkiem, un siers, kā zināms, ir neatņemama un nozīmīga šo svētku tradīcija. Viņas sietie siera rituļi ir dzelteni un simbolizē saulīti. “Man jau ir sasieti vairāk nekā desmit rituļi siera un siešu vēl. Ir man arī saldie sieri. Sienu sieru gan ar ķimenēm, gan bez. Ir Rīgas radi, kuriem nepatīk ķimenes, un viņi saka, lai es sieru ar tām “melnajām mušām” netaisu. Ja ir vēlēšanās, katrs var sasiet sieru un likt tam klāt to, kas pašam kārojas, arī riekstus,” saka Sandra.
Realizē senlolotu sapni
Viņa novērojusi, ka uz “Silmačiem” parasti mēdz braukt cilvēki, kuri vēlas izjust latviskumu, īpašo auru, kas valda tikai te. Šosezon te nav ciemojušies Gulbenes novada cilvēki, bet toties brauc no citām Latvijas vietām. “Man patīk, ka brauc tūristi! Īpaši, kad atbrauc, man nezinot, atveras durvis un saka: labdien, gribam apskatīt muzeju! Tālākais tūrists ir bijis kāds arhitekts no Japānas. Viņam draudzene bija no Latvijas, un viņu interesēja muzeja ēkas guļbūve,” stāsta Sandra.
Unikālajam muzejam, kur apskatāma izrādes “Skroderdienas Silmačos” atribūtika, šopavasar ir uzcelta piebūve. “Tas ir bijis senlolots sapnis, jo bija tā, ka koks bija sapuvis un vecā piebūve sabruka. Tad pagasta pārvaldes vadītājs teica, ka ir jātaisa jauna. Un to izdarīja šopavasar par novada budžeta līdzekļiem. Vēl tagad tā ir jāapšuj, ko plāno izdarīt nākamnedēļ,” stāsta Sandra.
Pašlaik “Silmačos” ir apskatāmas arī divas jaunas izstādes. Viena no tām ir mākslinieces rīdzinieces Sandras Raubo darbu izstāde. Muzejā var priecēt acis, apskatot viņas izšūtās grāmatzīmes. Izstādē apskatāmās grāmatzīmes atgādina, ka ir jālasa grāmatas un pret grāmatām ir jāizturas saudzīgi, ar cieņu, proti, vietā, kur beidz lasīt, ieliek grāmatzīmi. “Mēs ar mākslinieci iepazināmies pagājušajā gadā, un tad mums šeit bija viņas izšūto gleznu izstāde. Viņai ir sirsnīgi veidoti darbi,” saka Sandra.
Otrā izstādē ir apskatāmi Druvienas skolas skolēnu zīmējumi. Kad “Skroderdienām Silmačos” bija simts gadi, tad vēl pastāvēja arī Druvienas skola. Sandra kopā ar zīmēšanas skolotāju noorganizēja pasākumu, kura laikā skolēni zīmēja to, kā viņi redz “Silmačus”. Piemēram, ir Gunas Gruņieres zīmējums, kurai tagad jau ir liels dēls, kurš var nākt skatīties, ko mamma savulaik zīmējusi. Ir Līvas Černoglazovas, Arvja Černoglazova, Klintas Kramas un daudzu citu zīmējumi. “Vienā no zīmējumiem es pati esmu uzzīmēta kā Tomuļmāte. Zīmējumu ir daudz! Jānāk skatīties!” aicina Sandra.
Šī ir svētīta vieta
Ne viens vien ir atzinis, ka Druvienā var sajust ko vairāk par acīm redzamo. Tikai ar sirdi sajūtamo. Tam piekrīt arī Baiba Eiduka, kuras vecmamma dzīvoja Druvienā un arī mamma dzīvo Druvienā. “Es piedzimu Druvienā un arī dzīvoju Druvienā. Visi saka, ka Druviena ir latvisks pagasts. Enerģētiski tas pievelk. Reizēm pārņem nostalģiskas domas un liekas, ka te viss ir tā kā iestāvējies, bet gribas, lai atdzīvojas. Un, jā, parādās jauni cilvēki, kas iebrauc Druvienā, un visi izjūt šo vietu kā enerģētiski spēcīgu. Šī ir svētīta vieta. Varbūt mēs paši ikdienā neredzam, bet tad, kad iebrauc Druvienā… Šīs sajūtas! Tas bija nesen – iebraucu Druvienā: ozolu alejas, kluss, mierīgs, saule un nav neviena cilvēka. Liekas: kur visi? Bet tajā pašā laikā pārņem sajūtas: tik superīgi! Arvien vairāk uz šejieni atgriežas jaunie cilvēki. Varbūt mēs viņus tā neredzam, jo viņi saimnieko savās sētās, bet atgriežas, un laikam tāpēc, ka Druviena pievelk. Druviena sauc visus atpakaļ. Arī man nekur citur negribas,” atzīst Baiba.
Druviena ir latvisko dzīvesziņu godājošs pagasts. Godā tiek celtas senču tradīcijas. Baiba pirmssvētku dienās Druvienas Latviskās dzīvesziņas centrā pulcināja kopā pagasta seniorus, lai šajā laikā neviens nejustos vientuļš, lai visiem, kas to vēlas, būtu iespēja pabūt kopā, parunāties, gatavojot vasaras saulgriežu tradicionālos ēdienus – sierus un pīrādziņus.
“Patiesībā sievas visu to – siet sierus, cept pīrādziņus – jau prot, kura vairāk, kura mazāk. Te vairāk ir stāsts par satikšanos, par kopā pabūšanu, papļāpāšanu, par svētku radīšanu pirms svētkiem. Šīs sievas, kas ir vecākas, ir diezgan vientuļas. Jaunie skrien garām un varbūt pat neaizdomājas, ka viņai gribas uzcept pīrāgu, gribas parunāties. Es vēlējos, lai senioriem ir iespēja satikties, lai ir iespēja parunāties. Bieži vien ar līdzjūtību nākas noskatīties, ka ir radi, bet ikdienas steigā visiem savi darbi, turklāt ne visi dzīvo uz vietas, tāpēc sievas jūtas reizēm vientuļas. Patiesībā tā ir diezgan liela ne tikai pagasta, bet visas Latvijas problēma – veco cilvēku vientulības sajūta. Viņiem nav ar ko parunāties, bet viņiem to gribas,” novērojusi Baiba.
Ideja attaisnojusies
Ideja par Druvienas Latviskās dzīvesziņas centru bijušajā Druvienas skolas ēkā ir sevi attaisnojusi. Lai arī gads vēl nav pagājis, tomēr, kā atzīst Baiba, tā esot bijusi pareizā doma, jo cilvēki nāk un viņiem te patīk satikties, patīk būt kopā. “Darbojamies kopā ar Velgu Černoglazovu. Visu plānojam un darām kopā. Arī šī tradicionālā Jāņu ēdienu gatavošana ir viena no nodarbībām sadarbībā ar “Ziedot.lv” un “Latvijas valsts mežiem”. Bija izsludināts konkurss, uzrakstīju projektu, un ieguvām līdzekļus, lai kārtējo reizi varētu kopā praktiski darboties. Patiesībā aizsākums šim dzīvesziņas centram jau bija skolas laikā. Bērniem bija daudz praktisko nodarbību, arī pieaugušie dažādu projektu gaitā te nāca darboties. Tas loģiski turpinājās un aizgāja,” stāsta Baiba.
Arī viņa līgos Druvienā. Būs pašas ceptie pīrāgi un, visticamāk, arī siers, ko tagad, ņemot vērā vecāko sievu padomus un ieteikumus dzīvesziņas centrā, ir iemācījusies gatavot. Visvairāk Baibai patīk pati gatavošanās svētkiem. “Opis meklē meijas, mēs lasām ziedus, notiek mājas rotāšana un sevis sapošana. Pati mielošanās ir mazsvarīga, svarīga ir tieši gatavošanās vakaram un kopā būšana. Ugunskurs šajos svētkos tāpat kā pie daudzām citām mājām Druvienā arī pie mums ir vienmēr. Šogad varētu mēģināt pakāpties skolas atjaunotajā tornī un paskatīties, kā Līgosvētki izskatās Druvienā no augšas,” saka Baiba.
Baiba Eiduka iesaka gardu pīrāgu recepti
Puspaciņu rauga sadrupina, pievieno 1 strīķētu ēdamkaroti cukura, siltu ūdeni un samaisa.
Pievieno 1 strīķētu ēdamkaroti miltu. Samaisa, lai veidojas putriņa.
Bļodā ielej 1 krūzi piena, 1 krūzi kefīra, vienu krūzi silta ūdens. Visu samaisa.
Pieber 1 strīķētu ēdamkaroti sāls, 8 strīķētas ēdamkarotes cukura, vaniļas cukura paciņu.
Visu izmaisa.
Maisa un sijā klāt apmēram 1/3 miltu pakas. Pievieno sagatavoto raugu, izmaisa.
Maisa un un pakāpeniski pievieno sijātus miltus. Maisa, kamēr ar karoti grūti pamaisīt.
Turpina mīcīt ar rokām. Pirms tam rokas apsmērē ar eļļu. Mīca un pakāpeniski lej klāt eļļu (kopā apmēram 0,7 glāzes eļļas). Mīca, kamēr mīkla atlec no rokām. Liek siltumā, lai uzrūgst.
Sandras Āres īstā jāņusiera recepte
Nepieciešams liels katls, trīs litri īsta lauku piena, 5 olas, ēdamkarote sviesta, kilograms biezpiena, bet ne svaiga, lai ir sauss, sāls, ķimenes.
Ielej katlā pienu. Kamēr piens sildās, biezpienu izmaļ caur gaļas mašīnu vai ar rokām saspaida, lai paliek drupans. Jāskatās, kad piens sāk dzirksteļot, bet ne vārīties, un tad pusi biezpiena liek pienā, apjauc to, bet to dara ne uz lielas uguns, tad pienā liek otru pusi biezpiena. Jauc, kamēr piens paliek dzeltenīgi gaišs, it kā atsulojas. Kad var redzēt, ka siers velkas kunkuļos, tad ir jānoceļ no uguns un jāizlej marlē. Marlei jābūt mitrai, lai biezpiens nepielīp. Tad marlē viļā sieru, lai šķidrums iztek. Tas ir ilgs process. Tad liek atpakaļ katlā. Pieliek olas, ķimenes, sāli un sviestu un atkal visu jauc uz mērenas uguns. Jāviļā no vienas katla puses uz otru, kamēr veidojas bieza masa. Tad liek bļodā vai šķīvī, kas izsmērēts ar sviestu, un siers ir gatavs. Liek ledusskapī. Siera gatavošanā viss jādara bez steigas, lēnā garā. Tad ir dzeltens un gatavs īsts jāņusiers. Nav sarežģīti, bet prasa pacietību!
