Šobrīd es studēju Vidzemes Augstskolā, tomēr tas nenozīmē, ka man vairs nav jāsaskaras ar viedokļiem par to, vai augstskola ir nepieciešama. Pārsvarā dzirdu, ka īsti jau tā augstākā izglītība nav nepieciešama, jo apkārt taču ir tik daudz veiksmīgu cilvēku un personību, dažiem pat esot tikai pamatskolas izglītība! Bet šādos brīžos, kad cilvēkam pajautā, cik konkrēti cilvēkus tu zini bez augstākās izglītības un bagātus, tad atbilde bieži vien ir mulsa klusēšana.
Arī mans viedoklis nav tāds, ka profesionālā izglītība būtu jāuzspiež katram – ne tehnikumā iegūta, ne arī universitātē. Augstskolā iestājos labprātīgi – neviena nespiesta, bet tomēr stereotipu vadīta. Katrs ir pats savas laimes kalējs un atbildīgs par to, kā viņš nākotnē nodrošinās savu ģimeni vai pats sevi.
Šobrīd man apkārt ir vēl viena cilvēku grupa – tādi, kuri vienkārši nezina, ko grib, kas viņus interesē un uz ko viņi būtu spējīgi. Tāda biju arī es, kad pabeidzu vidusskolu. It kā jau intereses ir, tomēr nav pārliecības, vai ar savām interesēm varēšu pelnīt naudu, vai to, kas mani interesē, vispār var studēt. Pārsvarā jaunieši, kuri ir man apkārt, grib studēt vai pilnveidot sevi, tomēr viņos ir novērojamas bailes – gan par to, vai viņi studijas varēs apmaksāt, gan arī par to, vai viņiem vēlāk būs darbs, kā arī kāda ir augstskolas vērtēšanas sistēma.
Šobrīd man ir sajūta, ka jaunieši jau saknē nav iedrošināti sasniegt lielas lietas un nebaidīties, tāpat tas bija arī ar mani. Augstskola man atvēra acis uz pasauli, ko, sēžot mājās vai strādājot rūpnīcā, es nebūtu ieraudzījusi. Tagad es uzskatu, ka tiem vidusskolēniem, kuri vēl nezina, kurp viņus dzīve aizvedīs, nav jāsatraucas, jo tikai ar darīšanu un pieredzi nāks arī panākumi. Galu galā gan pašu novads, gan arī valsts piedāvā tik daudz iespēju, kas ļauj sevi izprast un pārbaudīt – sākot no karjeras nedēļas un beidzot ar brīvprātīgo darbu Francijā!
