1991. gadā gulbenietes Tatjana Lauenšteina un Ina Šterna izveidoja kopīgu firmu SIA “Optika – Vita”.
1991. gadā gulbenietes Tatjana Lauenšteina un Ina Šterna izveidoja kopīgu firmu SIA “Optika – Vita”.
“Rajonā mūs reģistrēja kā vienas no pirmajām privātuzņēmējām, mūsu SIA bija ar trešo numuru. Nebija citas izejas, ja vēlējāmies strādāt. Ilgus gadus mēs strādājām valsts “Medtehnikas – optikas” veikalu tīklā, bet atmodas laikos lielāko daļu veikalu vēlējās likvidēt, atstājot tikai četrus lielākajās pilsētās. Mēs varējām palikt bez darba. 1992. gadā nevienam nebija pieredzes SIA veidošanā, nebija neviena, kam paprasīt padomu. Mēs bijām farmaceites, nevis biznesmenes, tomēr iesākām darīt to, ko zinājām,” saka SIA “Optika Vita” direktore Tatjana Lauenšteina.
Divatā jūtas drošāk
Direktores vietniece un līdzīpašniece Ina Šterna stāsta, ka sākotnēji piedāvājuši tikai optikas pakalpojumus, vēlāk arī medikamentus. Sāka sadarboties ar acu ārstu, vēlāk piedāvājot arī dažādu specialitāšu ārstu – urologa, traumatologa, ausu, kakla un deguna ārstes un dzirdes aparātu speciālistes vizītes aptiekā. Lai apsaimniekotu visu “Optika -Vita” māju, T.Lauenšteina un I.Šterna sadarbojās ar ārstiem un veidoja ārstu prakses.
Kā uzdrīkstēties diviem svešiem cilvēkiem kopā veidot vienu uzņēmumu? Risks pastāv, tomēr viņas viena otru pazinušas jau sen. “Neesam mācītas vadīt biznesu. Viegli ir izpildīt norīkojumus, bet pašam izdomāt un analizēt, kas uzņēmumam būtu labāk, nemaz tik viegli nenākas. Esam divas līdzīpašnieces, viena otrai prasām padomu, kā labāk rīkoties. Viena otrai pilnībā uzticamies, spējam aizvietot nepieciešamības brīdī. Šajā laikā esam iemācījušās sevi aizstāvēt, kādam arī pateikt “nē”. Drošāk jūtamies,” saka I.Šterna
Sevi par biznesmenēm neuzskata
Viņas atzīst, ka tagad strādāt ir krietni vieglāk, jo bērni izauguši. Tomēr pirms 12 gadiem gājis visādi. Iznāca atraut laiku no ģimenes, strādāt bez atvaļinājumiem.
“Sākumā bija negatīva sabiedrības attieksme. Cilvēki teica, jums jau privāta bodīte, kur viss tik dārgi. Juku laikos daļa aptieku vēl bija zem valsts vadības. Ar nepatīkamu pieskaņu nācās dzirdēt vārdu “biznesmenes”. Kādas mēs biznesmenes? Kas mums ko par velti deva? Sākumā aptiekās, kuras vēl nebija privatizētas, algas bija krietni lielākas. Tomēr tagad ir vienādi noteikumi,” saka T.Lauenšteina.
Abas pozitīvi vērtē, ka pilsētā aptiekas ir cita pie citas tik cieši. Aptiekāriem tas, protams, rada problēmas, bet klientam tas ir izdevīgāk. Ja būtu lielāks attālums? Slimam cilvēkam būtu grūti to pievarēt. “Arī mēs sākumā bijām šokētas, ka aptiekas ir tik cieši blakus, bet tagad katrai aptiekai ir savi klienti. Pie mums nāk tie, kam vajadzīgi optikas pakalpojumi, tie, kas medikamentus vēlas iegādāties lēnām, nesteidzīgi, vairākas reizes izlasot instrukcijas. Mūsu klienti ir gados vecāki cilvēki,” secina I.Šterna.
Viņas ir pārliecinātas, ka aptieku vadīt vajag tieši sievietēm. Viņām ir vairāk pacietības, uzklausot klientu. No trim pateiktiem klienta vārdiem sieviete sapratīs vairāk nekā vīrietis. “Cilvēkiem vajag izrunāties. Reizēm šķiet, ka aptiekāram cilvēks atļaujas pateikt vairāk nekā ģimenes loceklim vai pat savam ārstam. Cik varam, tik palīdzam,” saka T.Lauenšteina.
Bez kredītiem neiztikt
“Nevar baidīties ņemt kredītus. Arī mēs sākumā baidījāmies, jo kā vecāka gadagājuma cilvēki domājām, ka parāds nav brālis. Tomēr mūsdienās bez kredītiem nevar. Smagi un no mazuma esam sākušas, nekad daudz nav bijis, ar to esam samierinājušās. Jaunie vēlas uzsākt biznesu ar vērienu un reizēm dzirdi, ka čiks vien galā iznācis. Mēs priecājamies par to, kas mums ir, un to arī cenšamies nosargāt. Esam iecerējušas iegādāties jaunu tehniku briļļu lēcu slīpēšanai. Tas vajadzīgs, lai izdzīvotu konkurences apstākļos,” saka I.Šterna. Viņas uzskata, ka laba konkurence liek uzņēmējam saņemties un neiestigt rutīnā, jo visi dara savu darbu – pelna maizīti.
