Kāpēc daļa cilvēku ir cīnītāji, bet citi nostājas malā un pieņem to, ka notikumi viņus nes vai nu pret vai pa straumi?
Kāpēc daļa cilvēku ir cīnītāji, bet citi nostājas malā un pieņem to, ka notikumi viņus nes vai nu pret vai pa straumi? Viņi nav vienaldzīgi pret notiekošo, bet nav arī vainīgi, ka no dabas nav apveltīti ar cīnītāja garu. Citi izvirza sev dzīves mērķi, pakāpeniski tiecas uz to un atkal meklē jaunu. Dažs mērķi tā arī nekad neatrod un nezina, ko nozīmē tam atdot enerģiju, spēku un laiku. Bezspēcībai nākas atrast vietu zem saules līdzās darbīgumam. Vai izskaidrojums ir tikai tas, ka pasaulē tāpat kā dabā pastāv likumsakarības un visam jābūt līdzsvarā? Vājajiem un stiprajiem nākas papildināt citam citu vai vismaz prast pastāvēt līdzās.
Mēdz teikt, ka vieglāk dzīvot optimistiem, un taisnība jau ir. Tā nav, ka viņi mazāk analizē notiekošo, izvērtē savu un citu rīcību, vai vispār mazāk domā. Viņi saskata gaišumu tur, kur pesimisti to nekad neredzēs. Vājie sev stāsta pasakas, kurām vēlas ticēt, lai būtu vieglāk dzīvot, cenšas daudz ko novērtēt tā, kā tas nav un varbūt nekad nebūs. Idealizē un tic savā naivumā. Viņi uzmundrina sevi, jo neviens cits to nedarīs. Vai kāds par to viņus drīkst nosodīt? Protams, ka var, bet neviens ne ar kādu varu šo pārliecību nevar atņemt un diez vai arī iespaidot. Bez šaubām, var mēģināt to darīt, bet, ja cilvēks pats nevēlēsies ko mainīt, tad tas ir bezcerīgi.
Var piekrist prātojumam, ka domāšana cilvēku reizumis noved pie smagām izjūtām. Bet gribētos oponēt kādā intervijā lasītajam (un to teica sieviete!), ka Latvijā ir maz sieviešu, kas domā. Jebkurš cilvēks – neatkarīgi, vai tā ir sieviete vai vīrietis – nepārtraukti kaut ko domā, nodarbinot smadzenes. Iztēlē uzbur vēlamo par esošo, ļaujas bezjēdzīgas fantāzijas lidojumam vai pēkšņu un neprātīgu ideju ietekmei.
Tas ir tiesa, ar nemitīgu domāšanu par vienu un to pašu tēmu dažkārt var sevi nomocīt līdz spēku izsīkumam. Un galvenais, ka bieži nekas no tā nemainās. Reizumis jau ir arī tā, ka klusās domas īstenojas varbūt tieši tad, kad mēs pārstājam tām ticēt un sen esam par tām aizmirsuši. Bet ko var darīt, ka domām ir tik liels spēks – tās var pacelt līdz bezgalīgu klinšu augstumam vai aizraut līdzi bezdibenī uz neatgriešanos. Tā bija pasakā, kur meitenīte vēlējās vēlreiz redzēt mūžībā aizgājušo vecmāmiņu, kuras tēls viņai parādījās, skatoties sveces liesmā. Meitene paņēma visus sērkociņus no kastītes, lai liesma būtu spožāka un tajā ilgāk varētu skatīt mīļo cilvēku. Un tad kļuva silti un vairs nevajadzēja itin neko.
