Izlasot “Dzirkstelē” rakstu “Nepaiet vienaldzīgi garām uz ielas gulošajam”, radās dažas pārdomas un jautājumi.
Izlasot “Dzirkstelē” rakstu “Nepaiet vienaldzīgi garām uz ielas gulošajam”, radās dažas pārdomas un jautājumi.
Vispirms, lai noskaidrotu, vai cilvēks nokritis slimības vai dzēruma dēļ, būtu jāmēģina viņu piecelt, varbūt pataustīt viņa pieri vai pulsu. Šādā gadījumā mums visiem būtu līdzi jānēsā gumijas cimdi, lai neriskētu ne tikai ar savu, bet arī bērnu un mazbērnu veselību. Tas pirmkārt.
Otrkārt. Tas, kurš guļ uz ielas dzērumā, ir izdarījis savu brīvu izvēli. Arī rakstā minētā sieviete Cēsīs, kuru neuzņēma patversmē alkohola reibuma dēļ, vispirms izdarīja izvēli – dzert un netikt patversmē vai nedzert un pārnakšņot patversmē. Nosalšana pilsdrupās bija viņas izvēles, nevis vistu neiejūtības sekas.
Pirms kļūt bezpajumtniekam, ikviens ir bijis izvēles priekšā. Jā, mēs visi zinām klasisko fabulu – vispirms pazaudēts darbs, pēc tam zaudēta ģimene un dzīvesvieta. Bet visos šajos posmos ikkatram ir bijis iespējams izvēlēties – cīnīties vai sākt dzert un nonākt uz ielas. Gribētos vēlreiz atgādināt klasisko pasaku par divām vardēm krējuma podā -, kāds ir iznākums cīnoties ar grūtībām un kāds – laižoties dibenā.
Tagad daudz tiek runāts un atgādināts par cilvēktiesībām. Redzot kādu guļam uz ielas, varbūt cienīsim arī viņa tiesības izvēlēties. Viņš savu izvēli ir izdarījis.
Satiku paziņu. Apjautājos, kā klājas. Dzirdu – paziņas vīrs bijis Rīgā uz ļoti sarežģītu operāciju. Izņemta vēna no kājas un iešūta sirds rajonā. Ārsti uz visstingrāko aizlieguši dzert jebkādu alkoholu, bet viņš dzer. Bieži un daudz. Neviens viņam neko nevar padarīt. Arī šis cilvēks ir izdarījis savu izvēli, pilnībā apzinoties sekas. Tāpat kā daudzi, daudzi citi.
Es saprotu arī tos cilvēkus, kuri mani nosauks par nelieti, par necilvēku un līdzīgi. Bet es gribētu emociju izvirdumu vietā dzirdēt argumentētu skaidrojumu – kur un kāpēc manas pārdomas ir kļūdainas.
Autors vēlējās palikt anonīms
