Cilvēki ir tik dažādi – tādi, kas uz pasauli raugās ar labestību, māk priecāties ne tikai par savām, bet arī citu veiksmēm, ar smaidu pateikt kaimiņam “labrīt!”, ja nemāk, tad mācās dzīvi baudīt un priecāties par to, kas ir. Par tādiem gribas teikt – gaiši cilvēki. Tādiem patīkami būt blakus un parunāties. Un ir pilnīgi pretstati – tādi, kas ir neapmierināti ar visu un visiem, kuri rūgst par visu un spēj sabojāt garastāvokli arī citiem, labāk pateiks kaut ko sliktu, nekā lieku reizi pasmaidīs. Strādājot redakcijā un ikdienā tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, vienmēr esmu priecājusies par to, ka tie cilvēki, kurus esmu sastapusi, pie kuriem esmu devusies ciemos, kuri man ir atvēruši ne tikai sava nama durvis, bet arī sirdis, uzticējuši gan savas raizes, gan arī dalījušies ar skaistiem stāstiem, ir bijuši paši labākie. Visi – gan bērni, gan jaunieši, gan cilvēki pašos spēka gados, gan seniori. Reizēm šo cilvēku stāsti un viņi paši kā personības man likuši aizdomāties par dažādām dzīves vērtībām. Par to, ka dzīvi var uztvert viegli un ar smaidu, par to, ka pēc nakts vienmēr nāk diena, par to, kas ir labāk – raudāt un gausties vai saņemties un darīt, par to, ka nekas nav mūžīgs, par to, ka šajā tik mainīgajā pasaulē ne par ko nevaram būt droši. Un tā ir tikai maza daļa, ko tagad uzskaitīju. Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka pēc kādas intervijas ar cilvēku, kurš ar savu nesavtīgu darbu spējis gadiem radīt prieku citiem (nevēlos šoreiz viņu nosaukt vārdā, lai nerodas lieks kašķis, vēlos pasargāt šo jauko cilvēku), kurš ar mīlestību un sirsnību spēj runāt ne tikai par tuvāko, bet par pasauli kopumā, raudzīties uz apkārtējiem un pasauli sev apkārt ar labestību, uz redakciju piezvanīja kāds šī cilvēka kaimiņš un, protams, nenosaucot savu vārdu, vienkārši izgāza savu žulti par šo cilvēku. Skaudība? Nenovīdība? Jā, tā spēj aizmiglot cilvēkiem acis, prātu un sirdi. Ne velti latviešiem iecienīts teiciens – cita acī skabargu redz, savā baļķi nepamanīs! Tik raksturīgi latviešiem, vai ne?! Protams, katram var būt savs viedoklis par kādu situāciju vai cilvēku un nav vienas taisnības, jo katram ir sava taisnība. Bet otra apliešana ar dubļiem, turklāt darot to aiz muguras, anonīmi, neko labu par cilvēku neliecina.
