Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par augusta notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.
1991. gada 22. augustā pašnāvību izdarīja Boriss Pugo – PSKP politbiroja loceklis, PSRS iekšlietu ministrs, iepriekš – Latvijas kompartijas CK pirmais sekretārs.
Naktī uz 19. augustu PSRS notika apvērsums, militāristu un partijas funkcionāru grupa paziņoja par varas pārņemšanu un PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova atstādināšanu. Rītausmā Maskavā iebrauca tanki. Lai gan sazvērnieku vidū bija armijas komandieris ģenerālis Dmitrijs Jazovs un daudzskaitlīgā iekšlietu karaspēka pavēlnieks B.Pugo, jau drīz kļuva redzams, ka apvērsums “buksē”. Pret sazvērniekiem nostājās Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins, lielākā daļa armijas augstāko komandieru ieņēma nogaidošu pozīciju, bet neliela tanku grupa pat ieradās aizstāvēt B.Jeļcina “štāba mītni” – Augstākās Padomes ēku. Vēlāk gan kļuva zināms, ka tanki bija bez munīcijas. Pēc divām dienām sazvērnieki “pacēla balto karogu”. Gan apvērsuma norisē, gan tā sabrukšanā bija milzums neskaidru jautājumu, uz kuriem atbildes nav vēl šodien. Mīklaina bija arī B.Pugo nāve: baumoja, ka “biedri” viņam palīdzējuši aiziet.
Latvijas kompartijas līderis Alfrēds Rubiks 19. augusta rītā sasauca preses konferenci, kurā paziņoja, ka jūt ne tikai prieku, bet arī lepnumu, jo “piepildījies kompartijas sapnis”. Viņš paziņoja, ka Latvijā varu pārņems kompartija un armija, solīja enerģiskāko neatkarības aizstāvju represēšanu, radio un TV pārņemšanu. Tik atklāts apvērsuma aizstāvis no visiem padomju republiku kompartiju vadītājiem viņš gan bija vienīgais. Pat M.Gorbačovs, atgriezies Maskavā no sava mājas aresta Krimā, sarunā ar presi A.Rubiku pagodināja ar ironisku piezīmi. Latvijas Republikas Saeima, atbildot apvērsumam, vērsās pie tautas ar aicinājumu nepakļauties un 21. augustā izsludināja likumu par Latvijas Republikas pilnīgu suverenitāti.
1989. gada 23. augustā triju Baltijas valstu cilvēki sadevās rokās, lai izveidotu ķēdi, kas stiepās no Viļņas līdz Tallinai. Šī bija viena no visu laiku lielākajām cilvēku veidotajām ķēdēm un pasaulei pauda Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu vēlmi pēc neatkarības. Akcija tika sarīkota Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas 50. gadadienā; šī līguma slepenais protokols paredzēja Austrumeiropas sadalīšanu ietekmes zonās un uz ilgiem gadiem izšķīra Baltijas valstu likteni.
Pateicoties labai koordinācijai, akcijas rīkotāji panāca, ka ķēdē nebija pārrāvumu. Cilvēkiem tika nodrošināts bezmaksas transports uz pasākuma vietu, organizatoriskajos darbos ļoti palīdzēja radio pārraides. Aptuveni divi miljoni cilvēku 600 kilometru garajā ķēdē, rokās sadevušies, stāvēja 15 minūtes. “Baltijas ceļš” bija nozīmīga daļa arvien straujāko notikumu attīstībā (ne tikai Baltijā) padomju ēras pēdējos gados. No Baltijas valstīm pirmā neatkarību 1990. gada 11. martā pasludināja Lietuva.
Vislielāko rokās sadevušos cilvēku ķēdi no Ņujorkas līdz Kalifornijai 1986. gada 25. maijā cīņai pret badu un nabadzību izveidoja vairāk nekā pieci miljoni amerikāņu. Katrs no viņiem arī ziedoja 10 dolāru.
79. gada 24. augustā, imperatora Tita Flāvija Vespasiāna valdīšanas pirmajā gadā, notika spēcīgs Vezuva izvirdums. Stihija divās dienās blīvi apdzīvotos Neapoles līča krastus pārvērta nedzīvā tuksnesī un iznīcināja pilsētas Pompeju, Herkulanumu, Stabiju un Oplontisu. Notikumu aculiecinieks Plīnijs Jaunākais vēstulē Tacitam aprakstīja redzēto: “Vieni apraudāja savu bojāeju, citi izlūdzās nāvi. Daudzi stiepa savas rokas pret dieviem, bet lielākā daļa apgalvoja, ka dievu vairs nav un sākusies pēdējā mūžīgā nakts…” Pelnu un karsto šķembu stabs virs vulkāna krātera sasniedza 20 metru augstumu, ziemeļrietumu vējš pelnus nesa dienvidu virzienā. Pompejā zem pelnu un šķembu smaguma iegruva māju jumti, ielās to slānis sasniedza trīs metrus. Pēc vairākām dienām pārsteigtie jūras braucēji, atgriezušies mājās no ilgāka ceļojuma, ziedoša krasta vietā ieraudzīja pelnu tuksnesi. “Vai tad, kad šis tuksnesis atkal sāks ziedēt, nākamās paaudzes noticēs, ka zem tā slēpjas pilsētas un ļaudis?” jautāja romiešu rakstnieks Stacijs.
2012. gada 25. augustā Sinsinati (ASV) hospitālī 82 gadu vecumā mira Nils Armstrongs. Savu karjeru viņš sāka kā iznīcinātāju pilots, tad 17 gadu darbojās NASA kā inženieris, testu pilots (pilotējis vairāk nekā 200 dažādu modeļu lidaparātus), astronauts, administrators. Astronautu grupai pievienojās 1962. gadā. Ar “Apollo 11” 1969. gada 21. jūlijā nosēdās uz Mēness, bija pirmais cilvēks, kas spēra soli uz tā virsmas. Pēc atvaļināšanās no NASA strādāja kosmisko inženierzinātņu centrā Sinsinati Universitātē. Lai gan bija ļoti populārs, visu mūžu vairījās no pārliekas publicitātes, žurnālistiem dalīja jau iepriekš sagatavotas fotogrāfijas. Izņēmums bija 1974. gadā, kad kā “Ladies Home Journal” fotožurnāliste pie viņa ieradās slavenā kinozvaigzne Džīna Lollobridžida.
Pirms lidojuma visi trīs “Apollo 11” astronauti parakstīja simtiem autogrāfu, kurus izdalīja tuviniekiem – avārijas gadījumā ģimenes ar tiem varētu nopelnīt lielu naudu. Prezidentam Ričardam Niksonam astronautu bojāejas gadījumam bija sagatavota atvadu runa. Pēc nolaišanās Klusajā okeānā astronautiem Honolulu lidostā bija jāizpilda muitas deklarācija, kurā viņi deklarēja Mēness akmeņus, putekļus un citus Mēness “suvenīrus”.
1920. gada 26. augustā ASV kongress pieņēma konstitūcijas 19. papildinājumu, kas piešķīra balsstiesības sievietēm. Līdz tam sievietēm tādas bija tikai atsevišķos štatos. Pati pirmā sieviešu tiesību cīnītāju uzvara iegadījās nejauši – Ņūdžersijas štata likumdevēji netīšām uzrakstīja, ka balsstiesības pienākas tautai (people), nevis vīriešiem (men). 1807. gadā likumdevēji kļūdu laboja, balsstiesības sievietēm atņemot.
Pirmā valsts pasaulē, kas 1893. gadā sievietēm atļāva doties pie urnām, bija Jaunzēlande. Savukārt pirmais nacionālais parlaments, kurā tika atļauts ievēlēt sievietes, bija Lielbritānijai piederošajā Menas salā. Līdz 1920. gadam sievietes balsošanas tiesības izcīnīja vēl pāris desmitos valstu, tajā skaitā Latvijā, kur tiesības balsot Latvijas pilsoņiem ir kopš valsts dibināšanas gada. Virkne valstu balsstiesības sievietēm piešķīra krietni vēlāk, no Eiropas valstīm – Šveice (1971), Portugāle (1976) un Lihtenšteina (1984).
1979. gada 27. augustā bojā gāja angļu admirālis, pēdējais Indijas vicekaralis grāfs Erls Mauntbetens, lords Ludoviks.
Karalienes brālēns un viņa ģimenes locekļi bija izbraukuši atpūsties Īrijas rietumu piekrastē – grāfs vasarās ieradās šeit un devās jūrā ar nelielu jahtu jau vairāk nekā 30 gadu. Tajā liktenīgajā rītā kuģītis pat nebija paspējis iziet no ostas, kad uz tā nodārdēja sprādziens. Aculiecinieki notikušo apraksta tā: “Spēcīga eksplozija jahtu pasvieda gaisā, tā saira gabalos. Ūdenī peldēja cilvēku ķermeņi, makšķeres, buru auduma kurpes ar gumijas pazolēm, siltas jakas…” Mauntbetens, viņa 14 gadu vecais mazdēls Nikolass un 17 gadu vecais stūres vīrs Pols Maksvels mira uzreiz. Lorda meita lēdija Breiborna un viņas dēls Timotijs guva smagus ievainojumus, bet 82 gadus vecā vīramāte mira slimnīcā. Atbildību par sprādzienu uzņēmās teroristiskā organizācija Īru republikāniskā armija.
1845. gada 28. augustā Ņujorkā kā lielformāta (50×40 cm) četru lappušu laikraksts nepilnu 300 eksemplāru tirāžā iznāca pirmais ASV senākā žurnāla “Scientific American” numurs. Tā dibinātājs Rufuss Porters bija ļoti daudzpusīgas cilvēks, bijis kurpnieks, skolotājs, gleznotājs portretists, izdevējs un izgudrotājs. Viņš izdomāja tvaika dirižabli un šauteni ar grozāmu patronu gredzenu, kuras patentu par 100 dolāriem pārdeva Semjuelam Koltam. Arī savu žurnālu viņš 1846. gadā pārdeva divdesmitgadīgiem uzņēmējiem Alfrēdam Bičam un Orsonam Mannam. Tie, palielinājuši lappušu skaitu, izslēdza humanitārus materiālus, izveidojot tīri zinātniski populāru izdevumu.
