Bet mazi bērni slimo – tā nu tas ir, tāpēc, izvēloties pārcelties uz sausāku un siltāku klimatu, vispirms tika domāts par viņiem. Tiesa, arī šeit neiztiek bez saslimšanas, jo jebkura saskarsme ar apkārtējiem rada iespēju ”sasveicināties” ar kādu vīrusu. Tomēr atveseļošanās šeit noris ātrāk un vieglāk, iespējams, tāpēc, ka katru dienu, pat ziemā, ja laiks šķiet drēgns un apmācies, kaut uz pāris stundām uzsmaida saule.
Sajutusi domās atkal ienākušos sūrmi, pagatavoju otru kafijas krūzi, ko saldināju ar uzdāvināto pieneņu medu, un, veikusi mazo ceļa gabaliņu līdz atkritumu kastei, sastapu pirmo cilvēku.
Ja no rīta pirmo satiekot vīrieti, diena būšot veiksmīga – tādu ticējumu atceros dzirdējusi jau skolas laikā. Bet ja nu tas ir autopilotā planējošs dzērājs, kas gar mājas pakšiem un atkritumu tvertnēs meklē stikla pudeles un kaut ko derīgu apēšanai? Sapratis, ka tūlīt atslēgšu režģa būrī ieslodzītos atkritumus, viņš naski piestāja man blakus un kaut ko noburkšķēja… Nu, nespēju liegt viņam to veiksmi piekļūt rūpīgi sargātajiem “zelta kalniem” – lai jau tam nabadziņam arī tiek kaut kas no citu pārpalikumiem!
Arī otrais sastaptais vīrietis nesolīja veiksmi. Gluži bez spēka šļūkādams ļoti senās un krietni izvalkātās tenisčībās ieautās kājas, acīm redzami neveselais vīrelis, kas varēja būt bezpajumtnieks, tikai ar grūtībām spēja saturēt abās padusēs iežmiegtās salocītās kartona kastes. Tad jau laikam šodien ar to veikšanos nekā…
Pasmīnēju pie sevis, jo apzinājos, ka ne jau šie divi ietekmēs manu veiksmi, viss atkarīgs tikai no pašas: kurp došos un ko satikšu, ko teikšu un ko noklusēšu, vai spēšu visu notiekošo uztvert ar iejūtīgu sirsnību, patiesām simpātijām un smaidu. Vai spēšu sevī noturēt pienenes starojošo smaidu un nepiesūkties ar sūrumu, kas daudzviet kā pelējums iemeties mitruma pievilgušos kaktos. Gribējās tā viegli – justies pašai un dot citiem, tikai bažījos, ka sadzīves likstas un drāmas, kas lielākā vai mazākā mērā sastopamas katra dzīvē, tik vienkārši neapiešu, jo tas plecus lejup velkošais smagnējums lielākā vai mazākā mērā skāris ikvienu.
Svētdienas pirmspusdienu gan biju nolēmusi veltīt Gulbenei. Lēnā gaitā apstaigāt pilsētu, papriecāties par sakoptību, košajām puķu dobēm un gludajiem zālājiem, piestāt pie strūklakām un pasēdēt uz jaunajiem soliņiem. Un gan jau arī pa ceļam sastapt kādu paziņu; iegriezties dažos labi zināmos veikalos un secināt, ka tur laiks neko daudz nav izmainījis; sirsnīgi sasveicināties ar simpātiskajām pārdevējām Daigu un Ināru, pārmīt kādu cerīgu vārdu par to, ka apmeklētāju pietiek un veikals plaukst; parkā sastapt kādu no pazīstamajām jaunajām māmiņām, kura izvedusi saulītē savus bērnus, vai arī kādu gara svētību guvušu, baznīcā aizkavējušos vēlīnu mājup gājēju. Sajust tādu nesteidzīgu svētdienas mieru, saulainās maija dienas un ziedošā pavasara smaržu ieskautu.
Divas stundas ilgajā pastaigā iztālēm pamanīju tikai sešus cilvēkus, ja neskaita tās dažas mašīnas, kas pa galvenajām ielām nesteidzīgi paripināja garām. Parkā nemanīju nevienu no jaunajām māmiņām, rotaļlaukumā viens pusaugu puika pats ar sevi spēlēja bumbu… Varbūt svētdienas pirmspusdienas miers vēl izgulēja vēlīnu rīta snaudu? Varbūt visi čaklākie sauļojas savos mazdārziņos vai rosās piederīgo lauku mājās? Varbūt paziņu sastapšanai uz ielas piemērotākas ir vakara stundas? Negribējās pieļaut domu, ka pilsētā cilvēku ir palicis tik maz, ka nav kas priecājas par sakoptajām ielām. Negribējās domāt, ka daļu no šeit palikušajiem ikdienas rutīna nomākusi tik tālu, ka brīvajā dienā spēka pietika vien laiskai zvilnēšanai pie televizora vai interneta.
Vēl pirms trim gadiem nelielajā ceļa posmā no darba līdz mājām sastapu daudzas paziņas, ar kurām gribējās sasveicināties un pārmīt kādu vārdu. Interesanti, kādas viņas ir tagad? Tikpat laipnas un sirsnīgas, tikpat runātīgas un ieinteresētas? Kā viņām klājas tagad? Dažas gan šad tad man uzraksta pa vēstulei, par ko es tikai priecājos, un, kā ierasts, reizēm lūdz padomu vienas vai otras grāmatas lasīšanā, un tad brīnās – kā gan es, tik tālu būdama, spēju turēties “laikam līdzi”. Varbūt ka tas ir ieraduma spēks?
Turpmākās nedēļas laikā dažas no viņām es sastapu. Šādas atkalredzēšanās pēc ilgāka laika neizbēgami ir saistītas ar skumjām, jo ne jau visus laiks ir pasaudzējis. Vienam otram tas plecus vēl vairāk saliecis, matos palsu gaismu ielējis un atbalstam kūjiņu rokās ielicis. Kādam, reiz iepazītam, dzirkstoša prieka un enerģijas pilnam cilvēkam, sejā izdzēsis krāsas un to vietā iezīmējis bezcerīgas skumjas un nomāktību. Sirds dāsnumu un dvēsles skaidrību gan laiks nav skāris, tāpēc uzticos sev un katram no viņiem. Ikvienam taču patīkamāk ir satikties ar cilvēkiem, kuri atstāj gaišas un vieglas pēdas domās un izjūtās.
Es varu būt lepna, nē, es jūtos lepna, ka pazīstu viņus, ka mūs saista kas vairāk nekā tikai atturīgs sveiciens, garāmejošs smaids un kāds pieklājības pēc pateikts vārds. Tie ir tie cilvēki, pie kuriem vienmēr gribēsies atgriezties, lai ieskatītos viņu smaidīgajās, patiesi labsirdīgajās un atklātajās sejās. Zināju, ka piecas dienas ir daudz par maz, lai paspētu satikt visus sev dārgos un tuvos cilvēkus, tāpēc uzticējos liktenim – lai tas mani saved kopā ar tiem cilvēkiem, kas man svarīgi šajā dzīves brīdī. Gan jau būs arī vēl citas iespējas.
Šobrīd gribas uzrakstīt kādu nozīmīgu vārdu par katru no sastaptajiem, jo, tālumā esot, katra devumu sajūt vēl tiešāk, jo tieši šie cilvēki ienesa vieglumu, prieku un mieru šajā īsajā atkalredzēšanās laikā, tomēr – izvēlēšos nedaudzus – spilgtākos. Tos, kas ļāva man justies gaidītai un nozīmīgai. Tieši viņi lika aizmirst par pieneņu sūrmi un justies piederīgai šai vietai un laikam.
Jolantas, Daces un Līgas profesionālos ieteikumus gluži atšķirīgās jomās vienmēr esmu uztvērusi nopietni, ar lielu respektu un pietāti, kā arī ar lielu atbildību pret sevi. Ir tik viegli uzticēties cilvēkiem, kas ar visu savu būtību ir nodevušies savai profesijai un misijai. Dzīvesgudriem, pieredzējušiem, komunikabliem un visādā ziņā šarmantiem. Tad nav jābaidās uzdot muļķīgus jautājumus, jo zinu – mani neapsauks pusvārdā, bet gluži otrādi – visu saprotami izskaidros un pamatos. Pasmaidīs, ar vārdiem samīļos un noglāstīs jebkuru uztraukumu.
Manas kolēģes (nepareizi šķiet rakstīt – bijušās) Ļena un Dzintra – mani “domu un cīņu biedri” – labi zina, ko ilggadējam bibliotekāram nozīmē turēt rokās grāmatu papīra formātā, sajust tās svaru un smaržu, redzēt grāmatas vāku un paturēt to atmiņā, tāpēc mūsu saikne ir bijusi stiprāka par attālumu. Paņemot rokās ikvienu no man atsūtītajām grāmatām, sajūtu viņu pieskārienu manām domām. Ir tik svētīgi atkal satikties, lai atcerētos kopīgi pārdzīvoto un paveikto, jautro un bēdīgo.
Baiba manās domās zināmā mērā ir ienesusi mieru, jo zinu – viņa ir patiešām saprotoša kolēģe, kas lieliski sajūt otra sāpi, prot iejusties viņa vietā un palīdzēt. Reiz iedomājos, ka nākamajā dzīvē es labprāt strādātu kopā ar viņu.
Vija man vienmēr ir bijusi īpašs cilvēks, jo mūsu dzīves ceļš blakus vijies jau kopš pirmās klases – kurā brīdī raitāks, kurā – pa solītim uz priekšu ejams, bet pārvarams un vērtīgs. Mēs ar prieku sastopamies stāstos par mazbērniem un atrodam daudz kopīga.
Indru man vienmēr ir gribējies saukt par dāmu labā nozīmē, jo viņas attieksme pret dzīvi ir tik galanta, pieklājīga un ieturēta. Vienmēr esmu augstu vērtējusi viņas profesionālās prasmes, bet Kiprā kopā pavadītais laiks man ļāva viņu sajust daudz personiskāk un tuvāk. Ir neticami jauki sev blakus sajust mīlošu mammu, lielisku sievu un radošas enerģijas bagātu meiteni.
Lai arī ar Gintu un Pārslu regulāri sazināmies elektroniskā pasta sūtījumos un ar interesi sekojam notikumiem mūsu dzīvēs, katra satikšanās ir abpusēji gaidīta un patīkamiem atklājumiem bagāta. Ir labi sev blakus just ilggadēju, prasmīgu un vērtīgu sava amata pratēju plecus, kas prot novērtēt, uzslavēt un iedvesmot.
Īsu laiciņu pabūt kopā ar Sarmīti nozīmē apjaust sievišķīgo spēku – to, kas katrā paslēpts, bet var palikt neapzināts, ja ar to nestrādā. Saruna ar viņu ir kā klusa meditācija.
Edīte un N iks – tās ir ik pa brīdim klusināti vibrējošas dvēsles stīgas, kas mūs vieno gadiem, un reiz, pieneņu ziedēšanas laikā ieskanējušās, turpina skanēt un sildīt joprojām. Tās ir klusas apbrīnas un dziļas cieņas pilnas attiecības, kas ikdienā liek ticēt mīlestības spēkam.
Marina un Kristīne – visnesavtīgākās un mīlestībā dāsnākās meitenes, kādas esmu sastapusi. Manu meitu viņas sauc par māsu, un mēs varam runāt, runāt un runāt… Pašapzinīgas, dzīves līkločos rūdītas cīnītājas. Ar viņām es nebaidītos palikt uz neapdzīvotas salas. Mēs izdzīvotu, jo kopīgi uzbūvētu gaisa balonu.
Aizlidot uz Latviju un nesatikt senāko draudzeni Lidiju, būtu vislielākā netaisnība, tomēr mums kaut kā izdodas caur nejaušībām jeb likumsakarībām saskaņot lidojumu grafiku no Īrijas un Kipras, lai tikšanās vieta būtu nemainīga – Gulbene. Vieta, kur palaikam satikties, lai viena otru apskautu un sajustu to, ko tālsarunu sakari nav spējīgi pārraidīt. To, ko ikdienā pietrūkst laika pavēstīt.
Inese pie manis ieradās ar pašas darinātu kokli, lai uz īsu brīdi apturētu laiku un notikumu skrējienu. Kādu bezgalīgu mirkli arī es pieskāros tās stīgām, lai apjaustu – tiem, kuri raksta dzeju, katram vajadzētu savu kokli
