Vienvakar tā pavēlāk biju atnākusi izmazgāt grīdas reakcijā. Laikam par daudz saspaidīju signalizācijas pogas pie ieejas darba telpās. Rezultātā pilnīgi negaidīti ieradās apsardzes darbinieks. Viņš jautāja man: “Kas jūs tāda un ko te darāt?” Apstulbu. Sacīju: “Esmu apkopēja, mazgāšu grīdas!” Bet kāpēc tik vēlu, naktī?! Lai neviens neredzētu, nezinātu? Mēs turpinājām vārdu apmaiņu kā tādi pilnīgi sveši cilvēki. Skaidrojāmies. Apsargs bija neticības pilns. Bet es taču viņā atpazinu savu kādreizējo skolasbiedru, kurš mācījās vienu vai pāris klases augstāk. Pat uzvārdu atcerējos. Vai viņš mani nepazina?! Es viņam pavaicāju: “Vai jūs pirmo dienu esat darbā apsardzē?” Viņš bilda: “Nē, jau divus gadus.” Parēķināju, ka es redakcijā grīdas mazgāju ilgāk – jau ceturto gadu. Un tad es neizturēju un teicu – ja jūs mani neatpazīstat varbūt, es esmu vispār tāda un tāda žurnāliste un arī apkopēja. No apsarga acu skata sapratu – tiešām nebija mani atpazinis. Viņš atviegloti tā kā nopūtās. Laikam visās nozīmēs es izskatījos citādi – negaidītā statusā. Un “blondākiem” matiem nekā jaunībā, un vispār – “trenūzēs”. Līdz izejas durvīm pavadīju apsargu un uzklausīju norādījumus, kuri turpmāk jāņem vērā. Jutu – savstarpējā uzticēšanās ir atjaunota. Kad otrā dienā par šo gadījumu stāstīju kolēģiem, darbabiedrs sacīja: “Velti teici, ka esi apkopēja. Tur nav, ar ko lepoties.” Un te manī atkal jau virsroku pār apkopēju ņem žurnāliste. Kura ir tā realitāte, ar kuru mēs katrs personīgi lepojamies? Es ārzemju ceļojumā, es ballītē, es blakus smalkai automašīnai, kura nav manējā, es nejaušā kadrā blakus ministram vai kādai citai zvaigznei, ar kuru man patiesībā nav nekāda sakara. Taisni tādiem fotoattēliem laikam ir vērts atrasties manā “feisbuka” profilā. Un patiešām nebūs tur neviena foto, kas vēstīs, kā es sēžu darbā pie datora un rakstu. Labi, tāda bilde vēl varbūt būs. Bet vai būs tāda, kurā redzams, kā es veikli darbojos ar slotu, kā es mājās mizoju kartupeļus, kā es veikalā pērku nocenotu preci un daru vēl kaut ko citu ikdienišķu, necilu? Ne visam ir jābūt izliktam citu apskatei, jābūt pašcieņai. Bet ja tās pašcieņas ir jau tik daudz, ka mēs kļūstam par nereālām personām? Un to var attiecināt ne tikai uz privātpersonām, bet arī uz amatpersonām. Kur beidzas parādes dzīve un sākas slēptā, bet īstā?
