Mans vectēvs bija zemnieks. Zeme viņam bija lielākā vērtība. Atceros, kā pavasaros vectēvs mēdza ilgi stāvēt tīrumā malā, plaukstās kā dārgumu sildīdams tumšo zemi.
Mans vectēvs bija zemnieks. Zeme viņam bija lielākā vērtība. Atceros, kā pavasaros vectēvs mēdza ilgi stāvēt tīrumā malā, plaukstās kā dārgumu sildīdams tumšo zemi. Tā viņš sarunājās ar tīrumu un vienmēr kaimiņiem zināja stāstīt, ka šis noteikti būs ražas gads. Vēl šodien nerodu atbildi, kā viņam vienmēr tas izdevās nekļūdīgi.
Vectēva augstskola bija tā, ko sauc par dzīvi. Katru rītu, iedams uz darbu kolhoza lauku brigādē, viņš vienmēr teica, ka dodas pelnīt maizīti. Vakaros, izstiepusi rokas, pirmā skrēju viņam pretim, ar acīm vectēva padusē meklēdama nopelnīto maizes kukulīti.
Ir vajadzīgs laiks, lai izprastu latviešu zemnieka sīkstumu un prasmi mīlēt zemi. Zemnieka, kam vienīgā peļņa bija daži rubļi un maiss graudu. Tomēr tā bija svēta mīlestība. Ar zemi vectēvs kopā ir jau daudzus gadus. Visapkārt mazajai lauku kapsētai vasarā sazied pļavas un vārpas briedē labības lauki. Tikai, aizbraucot ciemos, nevaru pajautāt, kā viņš jūtas, redzēdams, kā sarūk kādreiz plašie tīrumi, kā atdodas usnēm, vārpatām un upmalas krūmiem.
Domāju par to, kur esam pieļāvuši kļūdu, ja šodien tikai ar dažādiem finanšu “kruķiem” un “krāģiem” spējam palīdzēt mazo saimniecību īpašniekiem. Kāpēc valstī ar gadiem izveidojusies situācija, ka ar zemnieka sīkstumu un uzņēmību vien nepietiek? Kāpēc viņam nemitīgi liek kaut ko izlūgties, lūgumu apstiprinot ar desmit parakstiem un personas koda ailēm? Tad tos viedi vīri un sievas stundām ilgi izvērtē, lai rezultātā pateiktu, ka nevis lietuvieši un igauņi, bet latvieši būs tie, kas saņems mazākos tiešos maksājumus. Izrādās – latviešu zemnieks neesot spējīgs domāt perspektīvi, neesot pareizi deklarējis graudu ražošanas apjomu un vēl sazina ko. Tas nav nekas jauns, ka ne tikai lauksaimniecībā, arī citās dzīves jomās, ja kaut kas nav izdevies, tad vainu meklē strādniekā, nevis uzņēmuma vadītāja aplamā rīcībā. Ja tīrumi aizaug, tad vainīgs ir zemnieks, jo nav spējis tos kopt. Sēžot kabinetā, ir viegli atgādināt, ka pāraugušās pļavas varot ar rokas izkapti nopļaut, bet usnes – ar sirpi nocirst. Nedod Dievs, ja, tehniski pārbaudot uzrādītos zemes hektārus, kāds izrādīsies par daudz vai kāda pietrūks.
Tiešie maksājumi atbilstot Latvijas reālajai situācijai un to aprēķināšanas sistēma esot maksimāli godīga. Saprotu, ka zemniekam piederošajai zemei jābūt sakoptai un uzturētai atbilstoši valsts prasībām – izpļautai, neaizaugušai, sakārtotai. Nesaprotu, kāpēc tad, kad viesi no Rīgas izbrauc uz laukiem, viņus izvadā tikai pa bagātākām saimniecībām, kāpēc viņi nepiestāj sētā, kur viena sieviete ar četriem bērniem cīnās ar zemes hektāriem un no ziemas aukstuma sargā lopus brūkošā kūtī? Arī viņa grib rūpēties par savu zemi, kā spēj. Bet, – ja nespēj? Vai tāpēc sliktāka par igauņu vai lietuviešu zemnieci?
