Gulbeniete Irēna Jakovļeva līdzinās traukam līdz malām pilnam ar labestību un atklātību, kas lejas pāri tā malām. Šodien nav daudz cilvēku, kas ar tik atvērtu sirdi un domām iet pretim cilvēkiem, nebaidoties, ka noskaudīs, nesapratīs un nosodīs.
Gulbeniete Irēna Jakovļeva līdzinās traukam līdz malām pilnam ar labestību un atklātību, kas lejas pāri tā malām. Šodien nav daudz cilvēku, kas ar tik atvērtu sirdi un domām iet pretim cilvēkiem, nebaidoties, ka noskaudīs, nesapratīs un nosodīs.
Irēna no dzīves cenšas ņemt to, kas ir labs, nenosodot tos, kas labestību nepazīst. Šādu cilvēku viņai ir žēl. “Es cilvēkiem vienmēr visu piedodu. Neturu ļaunu prātu, jo tāpat kā labais atmaksājas ar labo, tā ļaunais atmaksājas ar ļauno. Nekad neesmu otru skaudusi, bet priecājusies par viņa veiksmi,” viņa saka.
“Vienmēr aizstāvēšu sievietes, jo viņām dzīve ir daudz grūtāka nekā vīriešiem. Tā neteiktu, ja pati šo patiesību nebūtu dzīvē vairākkārt pārbaudījusi. Tiesa, agrāk sievietes bija stiprākas. Mēs šodien tādas neesam.”
Irēnai netīk, ja bagāts cilvēks, kā viņa saka – “dzen uti” līdz Rīgai, nesaprazdams to, kam šīs bagātības nav. Viņa prot iztikt ar mazumiņu. Arī tad, ja makā daži santīmi, bet algas diena tikai rīt, Irēna, ciemiņus gaidīdama, iegādājas kādu našķi. Neviens cilvēks no viņas mājas nelielajā Bišu ielā netiek pavadīts, pirms nav ieaicināts plašajā virtuvē un pacienāts ar karstas tējas vai kafijas malku. Citādāk Irēna neprot, jo uzskata, ka ciemiņš viņas dēļ mērojis lielāku vai mazāku ceļa gabalu un tērējis laiku.
Uzņēmību manto no mātes
Ejot pāri laukumam pie pilsētas bibliotēkas, Irēna vienmēr atceras to dienu, kad 14 gadu vecumā, tērpusies no mātes kleitas pāršūtā bruncī, ar mūžā pirmajām kaprona zeķēm kājās un nelielu pauniņu pie rokas, izkāpusi no autobusa, ar kuru mērojusi ceļu no Viļakas līdz Gulbenei.
“Man vēl šodien žēl dzimtās puses, bet toreiz paklausīju mātei un tēvam, kas kā Sprīdītim lika doties pasaulē laimi meklēt. Vecāki negribēja, lai bērniem dzīvē klātos tikpat grūti kā viņiem. Esmu mantojusi mātes uzņēmīgo dabu. Gulbenē pabeidzu vakara vidusskolu, tad Rīgas Kooperatīvo tehnikumu. 1971.gadā uz Gulbeni pārcēlās arī vecāki. Strādāju dažādos amatos, pelnīju naudu un palīdzēju arī viņiem. Izrādījās, ka māmuļa manis doto naudiņu bija sakrājusi, bet no 18 tūkstošiem rubļu naudas reformas rezultātā tik vien atlika kā bēru sarīkošanai.”
Irēnas stāstītais liecina, ka viņa nekad nav bijusies darba. Tajā – viņas prieks, arī pārlieka noguruma smeldze un ieceru piepildījums.
Bībeli saņem dāvanā no Kanādas
Vienā no mājokļa istabām Irēna iekārtojusi nelielu mājas altāri, bet vismaz reizi nedēļā viņa dodas uz Gulbenes katoļu baznīcu, lai lūgšanās pieminētu ne tikai tuviniekus, bet visus cilvēkus. Aizlūgtu par grūtdieņiem, narkomāniem, arī ļaundariem, lai viņi attaptos un saprastu, ka katrs viņu rīcības solis ved pretim bezdibenim. Atbildes uz dzīves problēmām Irēna rod, lasot Bībeli, kas ir Kanādā mītošās radinieces dāvana.
Irēna daudz ceļo. Katrā valstī viņa noteikti apmeklē baznīcu, lai aizdegtu sveci, lūgtos un mājās atvestu atklātni ar kāda svētā attēlu. Sarindojot 15 svētbildes vienuviet, iztēlē iespējams kavēties atmiņās, sajūtoties kā niecībai vareno katedrāļu velvju priekšā. Svētbildes Irēna sākusi krāt deviņdesmitajos gados. Reizē ar tām no Francijas uz Latviju atceļojusi arī pirmā krūzīte. Tagad plauktā aiz stikla rindojas vairāki desmiti. Katrai no tām ir stāsts par konkrēto valsti. Šogad kolekcijas īpašniece iecerējusi apceļot Spāniju un Portugāli.
“Daudzo ceļojumu laikā esmu guvusi labu pieredzi – līdzi neņemt neko lieku. Arī no pārtikas ne. Dažādu konservu kārbu un desas līkumu vietā iesaku ceļojumu somā likt burkānus, nelielu kāpostgalvu vai citu svaigi ēdamu dārzeni. Enerģijas būs krietni vairāk nekā no čipsiem vai kolām.”
Ļaujas mīļlietiņu uzrunai
Miniatūras stikla figūriņas un lellīte no Itālijas, trauciņš – bruņurupucis no Čehijas, mežģīņu gabaliņš no Beļģijas, ēdamais kastanis un pupas koka pāksts no Ungārijas, dažādas figūriņas no Holandes, Norvēģijas un citām valstīm. Irēna tās visas sauc par mīļlietiņām. Ar tām viņa mēdz sarunāties, tās noglāstīt un plauktā dažādi pārvietot.
“Ārzemēs ir gadījies par suvenīriem pārmaksāt, bet iepriekš to paredzēt nevar. Pavasarī mēģināju dārzā iedēstīt vienu pupu, bet diemžēl tā neuzdīga.”
Irēna vedina apskatīt arī to plauktu, kurā rindojas zodiaka zīmēm atbilstošas figūras. Viņa horoskopiem neuzticas, jo uzskata, ka visi cilvēki nevar dzīvot un rīkoties pēc vienas receptes. Irēnas pārliecība – dzīvē ir augstāks spēks, kas sargā un palīdz cilvēkam tad, ja viņš to no sirds lūdz.
“Man ir ideja, par kuru uzzinot daudzi mani uzskatīs par traku. Esmu nolēmusi izveidot saviem vecākiem veltītu nelielu muzeju. Tajā izvietošu visas senās, vecākiem piederošās lietas – 200 gadus veco milzīgo pūra lādi, 1780. gada bezmenu, 1890.gadā izdotu baznīcas dziesmu grāmatu un daudz citu lietu un apģērba gabalu. Iztēlojos, kā viss tur izskatīsies. Mamma sēdēs pie vērpjamā ratiņa, bet tēvs kāsīs linus. Ja bagāti cilvēki ierīko vaska figūru muzeju, vai es nevaru viņiem līdzināties?” Irēna jautā.
Dzīvē piedzīvojusi daudz brīnumu
“Dzīvē esmu piedzīvojusi daudz brīnumu. Viens no tiem saistās ar dēla piedzimšanu 1975.gadā. Tā bija mana cīņa un mana uzvara.” Irēna ilgi stāsta par sieviešu problēmām, par medicīnas darbinieku attieksmi un, diemžēl, arī neattieksmi, par atbildību, ko viņa ievēro: ja esi pasaulē laidusi bērnu, tad atbildi par viņu.
“Dēlam kopš mazotnes liku saprast, ka nauda no gaisa nekrīt. Tā ir jānopelna. Arī saldējumam, arī kārotajai bulciņai. Es viņam maksāju par labi paveiktu darbu. Pati biju piemērs tam, cik daudz iespējams paveikt ar uzņēmību un neatlaidību. Divās nedēļās, katru dienu braucot uz mežu lasīt mellenes un tās pārdodot, abi kopā nopelnījām pusotru tūkstoti rubļu ceļojumam. Pasakiet, vai tad tam nebija cita vērtība?” prāto Irēna.
Sarunā viņa ik pa laikam lieto norādi “es” – es zvanīju, meklēju, sarunāju, braucu un tamlīdzīgi. Aiz katra no šiem vārdiem slēpjas konkrēta dzīves situācija, kas apliecina vienkāršas sievietes iekšējo spēku un uzņēmību.
“Sirdī loloju sapni. Ja tas piepildīsies, tad es jūs aicināšu ciemos, lai par to pastāstītu. Tas būs vēl viens apliecinājums, ka Dievs ir.