Pavisam citādu biju ieplānojusi savu sleju šajā numurā. Protams, domājot par mūsu skolas – Gulbenes vidusskolas – jubileju. Man gan tā vienmēr būs pirmā – Gulbenes 1.vidusskola un, protams, ar to saistās tik daudz atmiņu. Bet, kad pārlapoju bildes “Dzirksteles” arhīvā, kurās iemūžināta Gulbenes vidusskolas jubileja pirms pieciem gadiem, mani pārņēma diezgan skaudra atklāsme par to, ka ir tik daudzi, kuru priecīgās sejas redzamas fotogrāfijās, bet kas vairs nevarēs atnākt uz salidojumu. Un tik sāpīgi un tik neticami, ka arī skolotāja Edīte Ķikuste… Un es nevaru nepateikt dažus vārdus Edītes piemiņai. Arī viņa, nenoliedzami, cieši saistīta ar 1.vidusskolu, taču vismaz mani ar viņu vēl ciešāk vieno – atkal Galgauska. Labi atceros, kā man un citiem Galgauskas skolas bērniem Edīte, jauna un skaista skolotāja, kura mums ļoti patika, mācīja deju soli – vieglu, vieglu, gandrīz nesadzirdamu. Pēc tam esmu vairākkārt apbrīnojusi šo vieglumu, ar kādu vienmēr ir izcēlušies Edītes dejotāji, īpaši “Zelta Rūsiņā”. Pēc Galgauskas bērniem, protams, ir izaudzis milzīgs pulks novada dejotāju, dažādu paaudžu, ko skolojusi Edīte. Iespējams, tos nemaz nevar saskaitīt. Spilgti atceros interviju “Dzirkstelē” pirms diviem gadiem ar Edīti, kurā viņa ar lepnumu teica, ka ir spējusi pierādīt kompetentām Rīgas žūrijām, ka arī provincē ir labi kolektīvi. To viņa patiesi spēja, jo bija izcila deju pedagoģe! Šajā intervijā Edīte ar tādu sirsnību un mīlestību atklāti runāja par dzīvi, savu ģimeni, protams, par saviem dejotājiem un arī par Galgausku, kurā viņa gribētu atgriezties dzīvot pavisam, kad paliks vecāka. Nezinu, vai paguva… Vēl man gribas pieminēt “Zelta Rūsiņa” koncertu pagājušajos Ziemassvētkos Gulbenes kultūras centrā. Skatītāju pārpildītajā zālē valdīja tāda sirsnība! Tika gan nobirdināta asara, gan dzirkstīja joki, bet pāri visam – brīnišķīgas dejas! To visu ar ciešām mīlestības saitēm kopā bija sasējusi Edīte, un tas bija neaizmirstami! Starp citu, runājot par jokiem, man šķiet, tas bija šogad pavasarī. Es gāju pāri ielai pie sarkanā signāla, kad pēkšņi man kāds uzsauca: “Policija!” Es sarāvos un tad ieraudzīju Edītes smejošās acis. Pasmējāmies un devāmies katra savās gaitās. Tāda man paliks viņa atmiņā – smaidīga, enerģijas pārpilna, ar dzirkstošām acīm. Lai viegls solis tur – augšā…
