“Skolā iet mums ļoti patīk, katru rītu draugus satikt” – lielākā daļa manas paaudzes ļaužu ir dziedājuši vai vismaz dzirdējuši skanam šo samērā banālo, taču laikam jau patieso dziesmiņu. Iespēju satikt draugus, skolasbiedrus, pāridarītājus, pirmās mīlestības un bijušos un esošos pedagogus mums pagājušajā sestdienā bija sarūpējis nu jau bijušās Gulbenes vidusskolas kolektīvs. Tomēr satikties gribētāju loks gan no pedagogu, gan absolventu puses nemaz tik plašs nebija. Lai gan oficiālajā daļā mūsu kultūras centra zāle bija stāvgrūdām pilna, tas tomēr bija gaužām maz. Iemeslu tam noteikti bija simts un viens – sākot ar vienkāršu negribēšanu, informācijas trūkumu, veselības problēmām vai pat aizvainojumu par to, ka kaut kas nav izdarīts kādam pa prātam. Ja ierastos kaut desmitā daļa no tiem, kuriem ir bijis sakars ar šīm divām mācību ēkām, lai kā arī viņas kuru brīdi sauktos, tad skola noteikti izrādītos stipri par šauru. Taču tā nebūt nebija, un vismaz oficiālajā daļā man acīs iekrita tieši jaunākās paaudzes trūkums. Var jau teikt, ka nesen skolu beigušajiem vēl viss ir skaidrā atmiņā un viss par ikvienu ir zināms, taču man liekas, ka interese par saviem klasesbiedriem un pedagogiem, paaudzēm mainoties, samazinās. Nu negribētos man ticēt, ka liela daļa ir kaut kur prom un šāda pasākuma apmeklējums ir gandrīz neiespējams. Vecākās paaudzes ļaudīm šī saikne tomēr ir daudz spēcīgāka un interese par savējiem nāk no sirds. Varbūt pie tā vainojams mūsu laikmets, kad visiem trūkst laika un jāizvērtē prioritātes, kam un cik atvēlēt, bet varbūt vienkārši dzīve kļūst skarbāka un draudzības un cilvēcības stundu skaits ir izrādījies par mazu. Satiekoties salidojumā, mēs uzdodam plašaptverošu jautājumu: “Nu kā tad tagad iet?” – bet vai atbilde mūs tiešām interesē? Un vai katram ir, ko atbildēt? Varbūt kāds neatnāca uz salidojumu tieši tāpēc, ka nemaz tik labi jau neiet un lepoties īsti nav ar ko. Dažiem gan arī tas nav nekāds šķērslis, un galu galā visus jau nevar mērīt ar vienu mērauklu. Taču, ja tiešām šī interese ir īsta un gribas papļāpāt ar “vecajiem kadriem”, tad salidojumi būs neatkarīgi no tā, kas viņus organizēs – skola vai kāds aktīvāks absolvents, vai draugu pulciņš, kam ir uzņēmība un vēlme satikties, kamēr vēl “neesam pārvērtušies par zvaigznēm”.
