Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par novembra notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.
1885. gads 14. novembrī Serbija negaidīti uzbruka savai kaimiņvalstij Bulgārijai, apvainojot to līdzsvara izjaukšanā Balkānos (Bulgārijas teritorija un iedzīvotāju skaits bija palielinājies, pievienojot “otro Bulgāriju” – 1877.–1878. gada Krievijas–Turcijas karā no turku jūga atbrīvotās Bulgārijas provinces). Serbijas karalis Milans Obrenovičs skaļi paziņoja, ka pēc dažām dienām viņa armija būs Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā. Īstenība izrādījās citāda – jau pirmajās kaujās serbus pamatīgi sakāva. Tikai Austroungārijas iejaukšanās – tā, satraukusies par militāru konfliktu tik tuvu savām robežām, kategoriski pieprasīja pamieru un abu pušu sarunas – paglāba Serbiju no katastrofas.
Karalis Milans, kurš jau agrāk nevarēja lepoties ar savu pavalstnieku cieņu, vēl vairāk zaudēja popularitāti un 1889. gadā bija spiests atteikties no troņa par labu divpadsmitgadīgajam dēlam. Aizbraucis uz ārzemēm, Milans no valsts saņēma milzīgu uzturnaudu, bet viņa divām lielākajam kaislībām – azartspēlēm un sievietēm – tās tomēr nepietika, tāpēc viņš 1892. gadā apmaiņā pret vienu miljonu franku atteicās pat no serbu pilsonības.
1982. gada 15. novembrī notika PSRS līdera un neaptveramas ordeņu un medaļu kolekcijas īpašnieka Leonīda Brežņeva bēres. Vadoņa atdusas vieta kļuva par desmito granīta pieminekļu rindā pie Kremļa sienas.
Ar šo sēru ceremoniju saistīta virkne visai mistisku notikumu. Visi, kuri bēres vēroja televizoros, redzēja, ka zārku nevis lēni ielaiž kapā ar pierasto dvieļu palīdzību, bet to katrs savā galā divi vīrieši tur rokās un, sagaidījuši salūta pirmo zalvi, tam burtiski ļauj iekrist kapā. Savukārt apbedīšanas biroja darbinieki zvērēja, ka zārku kapā neviens nav metis. To pašu apgalvoja visi, kas bija klāt bēru ceremonijā. Pēc tam tieši TV kameras objektīvā parādījās liela, melna vārna, kuru arī redzēja tikai televīzijas skatītāji. Ļaudis sačukstējās, ka ķērcošā nelaimes vēstnese bijusi mirušā vadoņa dvēsele.
1960. gada 16. novembrī mira viens no kinoekrānu slavenākajiem seksa simboliem Klārks Geibls (dzimis 1901. gadā mazā Ohaio štata pilsētiņā, dzimšanas apliecībā kļūdas dēļ ierakstīts kā meitene).
17 gadu vecumā, noskatījies izrādi “Paradīzes putns”, Klārks nolēma kļūt par aktieri, bet līdz tam vēl bija tāls ceļš. Jaunekļa aktiermākslas skolotāja par viņu 17 gadu vecākā aktrise Žozefīne Dilona viņam lika salabot zobus, mainīt matu griezumu, uzlabot fizisko formu, strādāja pie Klārka izrunas – puisim bija spalga balss – un beidzot ar viņu apprecējās.
Geiblam bija piecas sievas, vislaimīgākā izrādījās trešā laulība ar aktrisi Kerolu Lombardu, kura gāja bojā 1942. gadā aviācijas katastrofā. Visu mūžu Geibls meklējis otru Kerolu, viņam bijušas neskaitāmas mīļākās, no ceturtās sievas drīz izšķīries, apgalvojot, ka precoties bijis piedzēries, ar piekto gan rāmi savā fermā nodzīvojis līdz mūža galam.
Geibls filmējies daudzās filmās, 30 gadu bija visu atzīts Holivudas karalis, bet lielāko slavu un miljonu mīlestību viņam atnesa Reta Batlera loma filmā “Vējiem līdzi”, kuru viņš sākumā pat nevēlējās spēlēt. Pirmizrādi Atlantā (pilsētā, kurā notiek filmas darbība) aktieris atteicās apmeklēt, jo toreizējie rasistiskie likumi seansā neielaida tumšādaino aktrisi Hetiju Makdauelu, kas filmā tēloja Mammītes lomu. Geibls tur aizgāja tikai pēc Hetijas lūguma.
Pēc Kerolas nāves Geibls iestājās armijā un kļuva par lidotāju. Kaujas lidojumā virs Vācijas viņa biedrus ievainoja, viena lode aizlidoja tika dažus centimetrus garām viņa galvai. Iejaucās Holivudas MGM studija, kas panāca, lai tās slaveno aktieri pārceļ mierīgākā darbā.
Runā, ka Ādolfs Hitlers, Geiblu vērtēdams augstāk par citiem aktieriem vīriešiem, esot izsludinājis atlīdzību tam, kas aktieri sagūstīs un neskartu nogādās viņam.
1855. gada 17. novembrī Āfrikas pētnieks un misionārs Deivids Livingstons kā pirmais eiropietis uz Zambezi ieraudzīja varenu ūdenskritumu un nosauca to karalienes Viktorijas vārdā. Atklājums tika izdarīts 1853.–1856. gada ekspedīcijas laikā (tā pirmo reizi šķērsoja kontinenta dienvidus ģeogrāfiskās paralēles virzienā). Vietējie iedzīvotāji zināja par ūdenskritumu, bet baltie neticēja tā eksistencei kalnu grēdu trūkuma dēļ.
Viktorijas ūdenskritums ne pēc sava augstuma, ne platuma nav rekordists, bet tam pieder pirmā vieta pasaulē nominācijā ”plūsmas laukums” – 1700×198 kvadrātmetri. Ūdenskritums ir ērti aplūkojams, to visu var skatīt no priekšpuses. Zambezi vienkārši krīt vertikālā aizā, kas savienota ar dziļām attekām. Viena no divām salām ūdenskrituma korē tagad nes Livingstona vārdu.
1828. gada 18. novembrī Ņujorkā notika skaņu multfilmas “Tvaikonītis Villijs” pirmizrāde. Šo dienu uzskata par populārā Volta Disneja multfilmu tēla Mikipeles dzimšanas dienu, lai gan visu mīlētais varonis jau divas reizes bija parādījies ekrānā mēmās multfilmās.
Filmā viss, kam pieskārās Mikipele, izdeva specifiskas skaņas, Mikimauss lika skanēt, piemēram, resnai cūkai, kuģa taurei un klājam. Līdz ar to mūzikas instrumentu sastāvs “Tvaikonīša” skaņu celiņa ierakstam bija visai savdabīgs: mutes harmonikas, govju zvaniņi, alvas bļodiņas, mazgājamie dēļi, svilpes, māla stabule okarina un vēl milzums lietu, no kurām varēja iegūt skaņu. Vairākus Mikipeles izsaucienus nopīkstēja pats Disnejs.
1421. gada 19. novembrī Holandei uzbruka katastrofāli plūdi, kurus izraisīja vētras radītais “Svētās Elizabetes paisums” (šajā dienā katoļu baznīca godina Ungārijas karaļa Andraša II meitas Tīringas Elizabetes piemiņu). Dienvidos no Dodrehtas nikna rietumvēja dzītie Ziemeļjūras ūdeņi sadūrās ar pretī plūstošajiem Māsas un Vālas upju, kurās ilgstoša lietus dēļ bija cēlies līmenis, ūdeņiem. Tika sagrauta visa dambju sistēma, vienā dienā šajā ārkārtīgi blīvi apdzīvotajā reģionā zem ūdens nokļuva 72 ciemi, noslīka 100 tūkstoši cilvēku. Nedaudzos dzīvus palikušos, starp tiem, pēc leģendas zīdaini šūpulī, izskaloja nelielā sauszemes pleķīti, kuru nosauca par ”Kinderdam” (“Bērnu dambi”). Kad ūdens atkāpās, ciemu un lauku vietā palika niedrēm apaugušu purvainu saliņu “arhipelāgs”, kuru iesauca par “Beisbosh” (“Niedru mežu”).
1910. gada 20. novembrī Meksikā vairākās vietās sākās nemieri, kas pārauga revolūcijā, kura gāza Meksikas prezidentu, faktiski – diktatoru Porfirio Diasu. Viņa valdīšanas laikā valstī ārzemju kapitālieguldījumi veicināja strauju ekonomikas izaugsmi, bet nauda pamatā ieplūda šauras, diktatoram pietuvinātas elites grupas kabatās. Politiskā brīvība faktiski nepastāvēja, protestus varmācīgi apspieda.
Spēkus, kas uzstājās pret diktatoru, vadīja liberālais Parīzē brīnišķīgu izglītību ieguvušais bagātais plantators Francisko Maduro. Sākumā Diass viņu neaiztika – Maduro dzimtai bija sakari Meksikas augšējos slāņos un ārzemēs. 1908. gadā opozicionārs, kurš aizrāvās ar tajā laikā modē esošo spiritismu, publicēja savas “sarunas” ar Meksikas dibinātāju gariem, kuri vienā balsī aicinājuši Maduro celties cīņai ar diktatūru un zemnieku labā realizēt agrāro reformu. Zemnieku stāvoklis tiešām bija ļoti smags – trīs gadus sausums vasarā un sals ziemā dramatiski samazināja ražu. Pēc grāmatas iznākšanas tās autors ieguva milzīgu popularitāti un gatavojās piedalīties 1910. gada prezidenta vēlēšanās. Kad kļuva skaidrs, ka Maduro vēlēšanās uzvarēs, Diass viņu ieslodzīja cietumā un paziņoja, ka uzvarējis vēlēšanās ar vairāk nekā 99 procentiem balsu. Krāpšana bija tik acīmredzama, ka šoreiz Diasam neizdevās baudīt tās augļus: Maduro 4. oktobrī izbēga no cietuma, pārcēlās uz ASV, pasludināja sevi par Meksikas pagaidu prezidentu un nosauca laiku, kad valstī uzliesmos sacelšanās, – 26. novembrī pulksten 18. Sākās revolūcija, kura izveidoja politisko sistēmu, kāda valstī pastāv vēl šodien.
