Laiks pirms Ziemassvētkiem, kuru kristīgajā pasaulē dēvē par adventi, lielākajai daļai sabiedrības saistās ar labestības, sirds siltuma un prieka dāvāšanu saviem tuviniekiem un ikvienam neatkarīgi no politiskās vai reliģiskās pārliecības. Tā ir sava veida ziedošana gan garīgā, gan tīri materiālā izpratnē. Laikam jau nav tāda cilvēka, kurš kaut reizi mūžā kādam nebūtu ko ziedojis vai palīdzējis grūtā brīdī – sākot no ūdens malka līdz reāliem naudas pārskaitījumiem konkrētām personām vai mērķiem. Televīzijā un radio arvien biežāk izskan atgādinājumi par akciju “Eņģeļi pār Latviju” un aicinājumi ziedot Brīvības pieminekļa izgaismošanas plāna realizācijai. No vienas puses tas ir cēls žests – katram no mums tiek dota iespēja dot savu artavu mūsu valsts un tautas neatkarības simbola uzturēšanai, taču no otras puses – skumji, ka par to nerūpējas pati valsts. Šoreiz gan paldies mūsu eksprezidentam Valdim Zatleram par ideju un Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda izveidi, lai realizētu šo ieceri. Mērķa sasniegšanai tiek organizēta līdzekļu vākšana, un ikviens no mums tiek aicināts ziedot un vēlāk pat iesaistīties skiču apspriešanā, lai izvēlētos vislabāko risinājumu mūsu brīvības simbola izcelšanai.
Ikviens tiks aicināts izteikt savu viedokli, taču galavārdu, visticamāk, teiks kompetentas personas. Vai nesanāk tāda šķietama demokrātija? Droši vien, ka par to nedomāja tie, kas 20.gados saziedoja tam laikam milzīgas summas pieminekļa celtniecībai. Un galu galā, ja jau tas ir mūsu valstiskuma simbols, kuru neatļāvās iznīcināt ne vācu, ne krievu režīms, tad vispirms bēda par to jātur pašai valstij. Es ticu, ka šai akcijai ir lemts izdoties un ziedotāji būs, bet gribētos, lai arī valstsvīri sadzird šo aicinājumu. Nu nevar taču īsti visu uzvelt iedzīvotāju pleciem, pat ja tas ir vislabāko un patriotiskāko jūtu vadīts! Mums katrā novadā, pilsētā un pat pagastos ir līdzīgas piemiņas vietas, kuras sauc pēc palīdzības, un īsti ar roku darbu tām nepietiek. Kas notiks, ja ziedot aicinās tām visām? Vai mēs to spēsim, vai mums būs prioritāte, kuram teikt “jā” un kuram “nē”? Arī mūsu Gulbenē Brīvības piemineklis tumšajos vakaros ielas laternu gaismā ir knapi pamanāms. Varbūt jāsāk ar to?
