2.decembrī paliek tieši 30 gadi, kopš 1989.gadā Litenes kapos svinīgi pārapbedīja 11 Latvijas armijas karavīrus, kas gāja bojā 1941.gada vasarā.
1988.gadā bijušā Litenes poligona teritorijā Sitas mežā tika atrasti 11 virsnieku skeleti, pogas, lodes, patronu čaulītes. Ziņu portālā Latvijai “LA.lv” ir lasāma informācija, ka 1988.gadā, reaģējot uz “pārbūves” un atmodas procesu atraisīto sabiedrības spiedienu, Latvijas PSR prokuratūrā ierosināja krimināllietu un sāka izmeklēšanu par latviešu virsnieku nogalināšanu Litenes armijas vasaras nometnē 1941.gada jūnija beigās un jūlija sākumā. Tā bija pirmā reize, kad visus padomju okupācijas gadus slēptais, bet tautā dzīvais jautājums par “Latvijas armijas Katiņu” Litenē un Ostraviešu nometnē tika aktualizēts valsts iestāžu līmenī.
Šo virsnieku mirstīgās atliekas 1989.gada 2.decembrī, iesvētot svinīgā dievkalpojumā Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, pārapbedīja Litenes kapsētā. 11 balti krusti simbolizē šo un visu pārējo nezināmo karavīru atdusas vietu. Pirms 30 gadiem “Dzirkstele” rakstīja, ka ar dziļu cieņu un godbijību gulbenieši pavadīja pēdējā ceļā 11 nezināmu latviešu karavīru pīšļus. Sēru tērpā bija tērpts Gulbenes baznīcas altāris. Tā pakājē ar melnu drānu uz pārsegtajiem podestiem bija novietoti 11 šķirsti, pārklāti ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Zemu noliecās ļaužu galvas atvadu brīdī Gulbenes dievnamā. Tad, saudzīgu un stipru roku paceltas, 11 nezināmo karavīru mirstīgās atliekas devās ceļā uz Litenes kapsētu.
“Dzirkstele” noskaidroja, ka šogad šajā dienā pulksten 16.00 pieminēt šo notikumu karavīru atdusas vietā pulcēsies Zemessardzes un pašvaldības pārstāvji, kā arī solījis ierasties Latvijas Nacionālo bruņoto spēku šoruden atvaļinātais ģenerālmajors Juris Zeibārts, kurš pirms 30 gadiem, kad bija Tautas frontes Gulbenes nodaļas valdes loceklis, palīdzēja organizēt Latvijas armijas 11 karavīru apbedīšanu Litenes kapos.
Mirušajiem jāatgriežas Litenē
J.Zeibārts “Dzirkstelei” stāsta, ka 1989.gada pavasarī Latvijā savu darbību atjaunoja Brāļu kapu komiteja, kuras mērķis bija turpināt starpkaru periodā iesākto, tas ir, karavīru kapu apzināšanu, sakopšanu un pārapbedīšanu. Par komitejas valdes priekšsēdētāju ievēlēja ievērojamo dramaturgu Gunāru Priedi.
“Tā sanāca, ka tobrīd biju iesaistījies tās darbībā. Nepilnu gadu iepriekš – 1988.gada vasarā – pēc kāda Balvu rajona iedzīvotāja norādījumiem LPSR prokuratūras pārstāvji kopā ar arheologiem atrada 11 cilvēku mirstīgās atliekas Sitas mežā netālu no Ostraviešu nometnes. Tā paša gada oktobrī tika ierosināta krimināllieta un atrastās mirstīgās atliekas atradās prokuratūrā. 1989.gada rudenī Brāļu kapu komitejas valde no prokuratūras saņēma ziņu, ka tālākai izmeklēšanai mirstīgās atliekas nav nepieciešamas un būtu iespējams tās ar pienācīgu godu pārapbedīt. Tūlīt pat radās jautājums, kurā vietā tas būtu darāms. Notika viedokļu apmaiņa, jo viens priekšlikums bija par apbedījuma vietu izraudzīties Rīgas Brāļu kapus. Tomēr beigās tika lemts, ka tieši dziļi simboliskas nozīmes pēc mirušajiem jāatgriežas Litenē, faktiski izveidojot Litenes Brāļu kapus,” stāsta J.Zeibārts.
Viņš atminas, ka pārapbedīšanas organizēšanai atvēlētais laiks bija samērā īss. Visus juridiskos jautājumus Rīgā kārtoja Brāļu kapu komitejas valde, tā uzņēmās arī tipogrāfisko materiālu sagatavošanu un sadarbību ar preses izdevumiem un televīziju. Latvijas Tautas frontes Gulbenes nodaļas atbildībā bija kārtot visus jautājumus, kas bija saistīti ar praktisko izpildi šeit, Gulbenē un Litenē. “Šobrīd pat vairs nevaru nosaukt visas iestādes vai konkrētus cilvēkus, kas iesaistījās un atbalstīja – Gulbenes evaņģēliski luteriskā draudze, muzejs, “Lauktehnika”, Litenes pagasts, “RCI”, arī laikraksts “Dzirkstele” un citi. Lai man piedod tie, ko nepieminēju,” saka J.Zeibārts.
Viņš stāsta, ka 1989.gada 2.decembris bija ļoti līdzīgs – īsta ziema vēl nebija iestājusies. Šajā dienā no Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Kārlis Gailītis izvadīja 11 Latvijas armijas karavīrus. Baznīca bija stāvgrūdām pilna. “Laikam todien Gulbenē ieradās cilvēki no visiem Latvijas novadiem. Pat nezinu, cik, bet tie bija tūkstoši! Iespaidīgs skats pavērās pa ceļam no baznīcas uz Liteni – faktiski visas Blaumaņa ielas garumā stāvēja cilvēki. Toreiz tika pieņemts vispareizākais lēmums, jo Litenes apbedījums, tāpat kā Litenes nometne, šodien ir viena no mūsu valsts svētvietām gan Nacionālo bruņoto spēku karavīriem un zemessargiem, gan jebkuram valsts pilsonim. Vēl svarīgāk – tā, manuprāt, ir kļuvusi par vietu, kur nevis gausties par mūsu valsts sarežģīto vēsturi, bet gan smelties spītu un pārliecību,” uzsver J.Zeibārts.
Līkumā sniegotajā dienā parādās baltie krusti
Litenietis vēsturnieks, gids un vairāku grāmatu autors Jānis Zvaigzne pirms 30 gadiem bija klāt šajā notikumā. “Tā nebija apbedīšana citā vietā, tā bija augšāmcelšanās. Lielās vēsturiskās patiesības, taisnīguma augšāmcelšanās. Tā bija diena, kad šie cilvēki atguva savu godu. Man mūžam acīs ir skats – kapsētā nāk iekšā ar līkumu, un tajā līkumā sniegotajā dienā parādās baltie krusti un šķirsti, kas pārsegti ar sarkanbaltsarkano Latvijas karogu, kurš toreiz vēl nebija ikdienas parādība. Sēru mūzika, krustu mirdzums un taures – tas tāds neaizmirstams iespaids,” uzsver J.Zvaigzne.
Viņam šie 30 gadi saistās ar valsts simtgades aktualitātēm, īpaši ar kauju simtgadēm – Cēsu kaujas, arī ar uzvaru pār Bermonta karaspēku.
“Es vienmēr atceros, ka tie Latvijas armijas virsnieki, kas 1941.gadā tika represēti, lielākā daļa bija šo cīņu dalībnieki – paši aktīvākie, paši varonīgākie. Te es nerunāju, kas Litenē apbedīti, bet vispār. Tur bija tie lāčplēši, arī tie, kas apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni. Represijas jau visniknāk skāra tos, kuriem bija apbalvojumi, sevišķi tos, kuriem bija Lāčplēša Kara ordenis, Triju Zvaigžņu ordenis. Viņi tika nošauti Rīgā vai pat Maskavā. Šis notikums Litenē pirms 30 gadiem 2.decembrī būtībā tā bija cieņas atdošana visai Latvijas armijai,” saka J.Zvaigzne.
11 virsnieku pārapbedīšana Litenes kapsētā pirms 30 gadiem ir cieši saistīta ar Atmodu. “Šis notikums 1989.gada 2.decembrī Atmodas procesa liesmiņu īpaši uzpūta. Lielā mērā ar rakstiem par Liteni un ar šo notikumu Atmoda izvērtās plašumā. Es apbrīnoju un ļoti cienu tos cilvēkus, kuriem tajā laikā bija uzņēmība un drosme visu šo iesākt – atrakt, sarīkot pasākumu. Tā lielā mērā bija Gulbenes rajona Tautas frontes ierosme, bet tomēr tas bija padomju režīms – vēl taču darbojās čeka, vecie varas orgāni, bet tāda drosme bija, un pasākums bija grandiozs,” stāsta J.Zvaigzne.
Vēsturnieks Anatolijs Savickis piebilst, ka 1989.gadā Gulbenes rajona tautfrontiešu veicamo darbu sarakstā bija nopostītā Gulbenes Brīvības pieminekļa atjaunošana un Tirzas Brīvības pieminekļa sakopšana, Gulbenes vēsturiskā ģerboņa un ielu nosaukumu atjaunošana, Staļina represijās cietušo piemiņas pasākumu rīkošana rajona dažādās vietās, kā arī daudzi citi darbi. 1989.gada 2.decembrī nodaļa spēja noorganizēt valstiskas nozīmes pasākumu – 1941.gadā Latvijas armijas vasaras nometnē 11 nogalināto karavīru izvadīšanu no Gulbenes luterāņu baznīcas un apbedīšanu Litenes kapos.
J.Zvaigzne stāsta, ka šajā valstiskās nozīmes pasākumā kopā pulcējies vesels tūkstotis cilvēku. “Tiem, kas piedalījās šajā pasākumā, tas bija kaut kas mūžā neaprakstāms, un diez vai divreiz dzīvē tādu var piedzīvot. Tas saviļņojums, apziņa, ka ar šo sākas patiešām jauni laiki, atdzimst Latvija – tas bija ļoti emocionāli,” atminas J.Zvaigzne.
Ar sarkanbaltsarkano karogu rokās
Zintis Borodkins, kurš šajā nozīmīgajā dienā nesa Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, toreiz bija 18 gadus vecs, mācījās pēdējā Gulbenes vidusskolas klasē. Viņš atminas, ka pirms tam pirmo reizi sarkanbaltsarkano karogu nesa Lāčplēša dienā. “Mani ievēroja un uzrunāja nest karogu arī šajā dienā – 2.decembrī. Piekritu uzreiz. Es atceros, ka mēs visi bijām pārsaluši. Godasardzē bija puiši, kuri speciāli bija atbraukuši no Rīgas. Diena bija auksta, drēgna. Arī sajūtas bija tādas – apjaust to visu… Tas bija Atmodas laika pats sākums. Viss tik brīnišķīgi – jā, brīvība, bet tam visam pāri arī traģiskie notikumi, piemēram, kā šis. Atmoda un brīvība nāca ar upuriem, ar tādiem pārdzīvojumiem. Brīvība nav tikai tādi skaisti vārdi, tur ir arī sava sāpe iekšā. Uz baznīcu tajā dienā bija atnākuši cilvēki, kas tur pirms tam nebija gājuši. Varbūt tieši šī notikuma dēļ viņi baznīcā bija pirmo reizi. Baznīca bija pilna, ārā stāvēja cilvēku pūļi,” pieredzēto stāsta Z.Borodkins.
Viņš atzīst, ka tajā vecumā apjaust šos vēstures notikumus bijis grūti, jo tikai ar gadiem nāk apziņa, ko tas īsti nozīmē. Zintis izvēlējies savu dzīvi veidot ārzemēs. Kā visi – gribējis aizbraukt uz pāris gadiem, bet ir “iesprūdis”. Tagad savos 48 gados saprotot, ka tomēr nekad dzīvē nebūtu braucis projām. “Nekad. Tagad es to saprotu, ka vajadzēja palikt. Es esmu prom no Latvijas 17 gadus,” stāsta Z.Borodkins.
Viņiem ir jāzina vēsture
J.Zvaigzne stāsta, ka uz Liteni brauc daudz ekskursantu un ar daudziem viņam sanāk arī parunāties. “Sarunājoties rodas apziņa, ka nav jau šis tāds lokāls notikums Litenē. Es apbrīnoju, cik dziļi tas ir skāris tautu. Piemēram, gandrīz katrā ekskursantu grupā, kas ierodas Litenē, ir cilvēki, kuri stāsta, ka, piemēram, viņa vectēvs te bija, citam – mātes brālis. Uz Liteni parasti jau arī brauc tie cilvēki, kurus tas ir skāris un kuri par to interesējas. Ziniet, kas mani saviļņoja? Tagad starp Lāčplēša dienu un Latvijas gadadienu man pieteicās ekskursanti no kādas Valmieras skolas – 40 skolēni un jauns puisis vadītājs. Viņš man zvanīja un teica – viņa uzdevums ir atvest skolēnus uz Liteni, jo viņiem ir jāzina vēsture. Un mums bija jauka satikšanās,” stāsta J.Zvaigzne.
