“Tas bija laiks, kad braucām ar “LAZiem”. Ziemā virs autobusa riteņiem sakrājās sniegs, kas sasala, traucējot riteņu kustību, tāpēc katrā autobusā bija speciāls lauznis sniega tīrīšanai. Kādā pieturā iekāpa ārkārtīgi ziņkārīga pasažiere.
“Tas bija laiks, kad braucām ar “LAZiem”. Ziemā virs autobusa riteņiem sakrājās sniegs, kas sasala, traucējot riteņu kustību, tāpēc katrā autobusā bija speciāls lauznis sniega tīrīšanai. Kādā pieturā iekāpa ārkārtīgi ziņkārīga pasažiere. “Saki, dēls, kam tev šitais dzelzs?” No rīta, būdams labā noskaņojumā, atbildēju: “Vai, mammīt, tas ir pielikums pie pasažieru pārvadāšanas noteikumiem. Ja kāds tos neievēro, tad mēs to liekam lietā.” Tad iekāpa vēl divas sieviņas. Manas sarun- biedres pirmais teikums bija: “Marij, skaties, ar kādu dzelzi tos pasažierus tagad sit!” Tā tas turpinājās līdz pat Viļakai, kamēr visi pazīstamie bija uzzinājuši, kas tas par baisu dzelzi. Es biju nelaimīgs un pukojos, ka vispār taisīju muti vaļā.
