Autobusa šoferis Ilgvars Leitis ir viens no SIA “Gulbenes autobuss” darbiniekiem, kas strādā septītā direktora vadībā. Viņš pieredzējis arī vairākas uzņēmuma reorganizācijas un pārliecinājies, ka tās vienmēr saistās ar kaut ko jaunu.
Autobusa šoferis Ilgvars Leitis ir viens no SIA “Gulbenes autobuss” darbiniekiem, kas strādā septītā direktora vadībā. Viņš pieredzējis arī vairākas uzņēmuma reorganizācijas un pārliecinājies, ka tās vienmēr saistās ar kaut ko jaunu.
Uzņēmumā Ilgvars sācis strādāt 1959.gadā, bet pie autobusa vadības stūres sēdies 1964.gadā, kad atgriezies no dienesta armijā. Viņš atceras, ka pirmais direktors bijis J.Vaculmanis. Tolaik uzņēmuma nosaukums bijis ATK 21. Tas izvietojies barona bijušajā zirgu stallī pēc tam, kad to atbrīvojusi armijas daļa.
“Remontam paredzēto boksu nebija. Vajadzēja iztikt bez remontbedrēm. Autobusus arī ziemā remontējām zem klajas debess. Uzņēmuma augšupeja sākās tad, kad tā vadību uzticēja Jāzepam Šlaram. Tika noasfaltēti laukumi, ierīkoti remontboksi, sakārtotas administrācijas telpas. Pēc direktora pārcelšanas darbā uz Rīgu, viņa vietā vadību pārņēma Viktors Vežnovecs. Notika Alūksnes, Balvu un Gulbenes uzņēmumu apvienošana. Izveidojās kolektīvs ar vairāk nekā 700 darbiniekiem. Brīvvalsts laikā par direktoru sāka strādāt Andris Vasiļjevs. Diemžēl mūs, autobusa šoferus, viņa vadība neapmierināja, jo nevēlējāmies strādāt uzņēmumā, kas galvenokārt nodarbojas ar kravu pārvadājumiem, saņemot nemitīgas norādes, ka autobusu parks ir līdzekļu tērētājs. Pēc autobusu parka atdalīšanas, no šoferu kolektīva par tā direktoru izvirzījām Juri Lapsu,” stāsta I.Leitis.
Daudzi pasažieri, pie autobusa stūres ieraugot Ilgvaru, skaļi paužot viņam veltītu atzinību, ka atkal braucot labais šoferītis. Tas ir tāpēc, ka autobusa vadītājs, cik vien iespējams, cenšas izpildīt viņu vēlmes. Nekad neesot tā, ka jau iztālēm, vairākus simtus metru pirms autobusa pieturas pamanot balsotāju, viņš lepni pabraucot garām. Katram cilvēkam var gadīties iemesls, lai nepaspētu laikā. Arī tad, ja kāds lūdz apstāties tuvāk dzīvesvietai, Ilgvars cenšas izpildīt šo vēlmi. Tikai nedrīkstot pieļaut, ka labsirdību sāk pārmērīgi izmantot. Ja kāds vēloties, salonā skanot mūzika, tomēr allaž atrodoties kāds pasažieris, kam tā traucē gulēt, tāpēc Ilgvars raidstacijai ļaujot vaļu tik daudz, lai pats spētu saklausīt. Diemžēl autovadītāja darbā traucējot pārmērīgi runīgi un iereibuši pasažieri.
“Neklausīsies, uzskatīs par nepieklājīgu, bet mans pienākums nav klausīties dzīvesstāstos. Man jāatbild par pasažieru drošību. Ir gadījies, ka vīrietis, pēc slepenas alkohola lietošanas autobusa aizmugurē, vairs nesaprot, kur atrodas un iedomājas, ka dabiskās vajadzības var nokārtot šofera kabīnē,” stāsta Ilgvars.
Ilgvars uzskata, tāpat kā visi nevar būt mūziķi, visi nevar kļūt pat šoferiem. Viņam zināmi cilvēki, kas 20 gadus vada automašīnu, tomēr dara to tik nedroši un nepārliecināti, it kā tikko būtu saņēmuši vadītāja apliecību. Viņš pats braukt mācījies 13 gadu vecumā. Tas esot izdevies itin labi. Autoskolā instruktors esot bijis Imants Vīksna. Darba gados neesot izraisījis nevienu avāriju. Prātā palicis tikai viens gadījums, kad tā dēvētajā slimnīcas kalnā viņa vadītajā autobusā ievirpuļojusi gulbenieša vadīta automašīna. Pārāk liela bijusi brauktuves slīdamība.
Autovadītājs stāsta, ka viņam visu mūžu esot laimējies ar pāriniekiem. Šobrīd viņa pārinieks esot Didzis Melngailis – cilvēks, kuram tāpat kā Ilgvaram patīk kārtība autobusā, kurš ir atsaucīgs un saprotošs.
“Ja nevar sastrādāties ar pārinieku, tas ir vēl ļaunāk nekā dzīvot kopā ar sliktu sievu,” Ilgvars joko. Sevi viņš salīdzina ar muzikantu, kurš spēlē pat ar aizvērtām acīm.
