Sākums 13., 20., 27.janvārī un 3.februārī. – Vai bijāt arī Floridas pussalas otrā krastā – Meksikas līcī? – Jā, tas bija eksotikas pārpilns brauciens – uz turieni braucām caur Evergleidas (Everglades) nacionālo parku.
Sākums 13., 20., 27.janvārī un 3.februārī
– Vai bijāt arī Floridas pussalas otrā krastā – Meksikas līcī?
– Jā, tas bija eksotikas pārpilns brauciens – uz turieni braucām caur Evergleidas (Everglades) nacionālo parku. Šis plašais purvu rajons aizņem lielu teritoriju štata dienvidos, bet izveidojies tas pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kad pēc ilgstošām lietusgāzēm Okičobi ezers izkāpa no krastiem, un tā ūdeņi aizsniedza Floridas un Meksikas līci.
Evergleidas nacionālais parks – viens no desmit ASV plašākajiem nacionālajiem parkiem – iekļauts UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā. Parkā dzīvo 350 dažādas putnu sugas, 26 veidu čūskas, 60 moskītu paveidi un, protams, krokodili un aligatori.
Pa maksas šoseju (atļauja iebraukt parka teritorijā mašīnai maksā desmit dolārus) apmēram 200 kilometrus braucam cauri purvam. Kā vēsta ceļa zīmes – priekšā Aligatoru aleja… Vai arī šāds brīdinājums: nākamās 12 jūdzes jāuzmanās no melnajām panterām, vēl nākamās desmit – no savvaļas briežiem… No ceļa gan šie posmi ir norobežoti ar žogu, bet sajūta, vienalga, nepatīkama… Abās pusēs maģistrālei skatāmas neprastas ainavas. Sausākās vietās – liānu staipekņu režģiem apvītas palmas un vīteņu nokarenās astes virs šosejas. Purvainajos rajonos – dzīvnieku izvagots meldrājs, panīkušu lapu koku un sīku priedīšu puduri, kroplu krūmāju skupsnas un ik pa brīdim- pa kādai vientuļai palmai. Tuvāk izdodas apskatīt kādu ceļmalā augošu priedi, kurai skujas izrādās sīkas, smalkas un tik garas kā ciedrai. To visu atdzīvina uz nokaltušo koku stumbriem sēdošie putni – zilie un baltie gārņi, dažādi ibisi, pa kādam pelikānam.
Tuvāk piekrastei pamanu arī līdz šim tikai filmās redzēto mangrovju mežu, kur aug koki un krūmi ar virszemes saknēm, kuras paisuma laikā ir zem ūdens. Bet tobrīd, no malas skatoties, šķiet, ka koka stumbrs ūdenī iemērcis savus milzīgos taustekļus un tur savijis ar blakus augošā koka staipekņiem.
Pa ceļam abās pusēs redzami dažādi atpūtas centri – visumā pieticīgas ēkas, kempingu un telšu vietas. Vairākās vietās reklāmas piedāvā noīrēt laivu, un pavadoņa vadībā izbraukt ekskursijās pa purvu. Parka ceļvedis piedāvā desmit dienas ilgu ceļojumu pa ūdens takām, lai labāk iepazītu bagātīgo putnu un kukaiņu pasauli.
Vēlāk apvidus kļūst mežaināks – kokiem un krūmiem aizaugušas alejas slēpj līčus ar bezgala dažādiem nosaukumiem – Mrazeka, Mahagonija, Hammoka līcis, Pa – Hai – Okee līcis. Pēdējā nosaukums šķiet tik interesants, ka rodas vēlme to iemūžināt fotogrāfijā. Kamēr pozējam un izvēlamies labākas kadra robežas, mūsu mašīnu pašreklāmas nolūkos izmanto īsti amerikānisks melnais krauklis – visumā iespaidīgs pēc izmēriem un, šķiet, arī uzvedības. Ar platu smaidu knābī viņš sveicina mūs un gandrīz vai no plaukstas gatavs ņemt cienastu. Kā redzams, esam iemantojuši viņa uzticību, jo mašīnas priekšgalu viņš pat nedomā atstāt. Nost dzīt arī negribas, tāpēc lēnam apgriežam mašīnu un turpinām ceļu. Ar melnu kraukli uz motora pārsega. Diezgan stabilā un pašpārliecinātā kraukļa stāja izsauc apbrīnu ne vienā vien pretimbraucējā un tuvākajās minūtēs viņš kļūst par vairāku fotoobjektīvu elku. Paspēris dažus nedrošus soļus uz priekšu, viņš sastingst pašā mašīnas priekšā un, nedaudz iepletis spārnus, izbauda niecīgo pretvēju. Jā, kāpēc gan lidot, ja vienkāršāk ir braukt. Lai gan arī – cik ilgi?
Šoseja beidzas atpūtas centrā Flamingo, kas ir vientuļš un kluss nostūris, pilnīgi prom no civilizācijas. Arī šeit iespēja atpūsties ir tūristiem ar dažādu maciņa biezumu – viesnīcā ar komfortu, kempingā vai vienkārši paša uzslietā teltī. Kāda no norādēm aicina apskatīt dzīvus aligatorus dabiskā vidē un putnu salu. Ja, stāvot uz novērošanas tiltiņa, patiešām zem sevis meldros piesaulē redzu vienu snaudā iztraucētu krokodilu, tad ezera vidū uz kokiem un krūmiem apaugušas salas – balto ibisu un zilo gārņu neskaitāmus simtus. Šķiet, kokos saplaukuši daudzkrāsaini ziedi. Tādi drusku nemierīgi – plivina savas ziedlapiņas un ik pa brīdim pārlaižas no viena zara uz citu. It kā cenšoties salikt pareizo mozaīku, sak, – kur es labāk iederēšos…
Pa tūristiem ierīkoto taku apejam apkārt ezeram, lai pavērotu, kā sava vaļasprieka fanātiķi, bruņojušies ar labiem foto un teleobjektīviem, “ķer momentus” no putnu pasaules. Bet varbūt gaida no meldriem parādāmies aligatora purnu?
Lai piekļūtu tuvāk līcim, palūdzam atļauju sargam un iebraucam kempinga teritorijā. Veicot nelielu loku, atkal redzam neskartus dabas stūrīšus, kas apbur ar īstu džungļu valdzinājumu – liānas palmas un citrusus savijušas necaurskatāmā biezoknī. Citviet tūristi uzslieto telšu priekšā izstiepuši atpūtas krēslus un saulessargus. Asfaltētie celiņi aicina pastaigāties līča virzienā.
Tomēr cerētais ūdens zilums acīm neparādās. Šinī vietā tas sakults netīri pelēks. Līča piekraste klāta gliemežvākiem, koku atlūzām un jūras augu atliekām. Netālu no krastā augošas vientulīgas palmas uz soliņa sēd nēģeris, kurš nostalģisku (varbūt bezcerīgu) skatienu vēršas tālumā. Tas viss šai vietai piešķir dīvaini skumju nokrāsu. Gribas izjaukt šo dominanti un ienest tajā kādu gaišu krāsas pleķīti. Soli pa solim sekoju tramīgam baltam ibisam, tā kļūstot par divām baltām līnijām uz pelēkā ūdens fona. Lai arī lēnām tuvojamies soliņam, nēģeris mūsu klātbūtni nepamana…
Flamingo ir tā vieta, kur nevar nepamanīt pensijas vecuma cilvēkus pāros, rokās saķērušos, zem elkoņa, smaidīgus, uzposušos. Te viņi it kā atguvuši otru jaunību, pastaigājas pa sakopto teritoriju, sparīgi soļo pa tūristu takām. Kāds man pat smejot aizrāda- džungļos bīstami pastaigāties vienai… Tad atceros šādus pārīšus redzējusi arī Maiami, Maiami Bīčā, Homstedā un daudz kur citur caurbraucot, lidostās… Un taisnība vien ir- bērni un mazbērni izaudzināti, nu laiks atpūsties pašiem.
Evergleidas nacionālā parka ziemeļrietumu daļā – Lielais Ciprešu purvs, kura ziemeļu daļā nelielā ciematiņā dzīvo indiāņi. Lai piekļūtu viņiem tuvāk, jāīrē kanoe vai kajaki, un ar gida palīdzību var apgūt ne tikai rezervāta augu valsti, bet ieskatīties arī Miccosukee indiāņu ciematā. Otra šāda grupa dzīvo rezervātos netālu no Okičobi ezera. Liela daļa no viņiem ir Seminolu cilts pēcteči, kuru senči pēc Otrā Seminolu kara 1842.gadā atkāpās uz dzīvi purvos. Pēc 2000.gada tautas skaitīšanas datiem Floridas štatā dzīvo apmēram 16 tūkstoši iedzīvotāju un tikai 0,3 procenti no tiem ir Amerikas indiāņi. Apmēram 83 procenti no visiem Floridas iedzīvotājiem ir baltie, 14 procenti – melnādainie, 1,2 procenti – aziāti. Apmēram 85 procenti iedzīvotāju mitinās lielākajās pilsētās un kūrortu rajonos.
– Tu rakstīji, ka bijāt Pērtiķu džungļos.
– Monkey Jungle – tropisks parks, kuru apdzīvo dažādi pērtiķi. Sākotnēji tur bijusi Ziemeļamerikā pirmā savvaļas pērtiķu kolonija, tagad tas piedāvā iespēju katram parka apmeklētājam apgūt zināšanas par primātu dzīvi (ieeja 16 dolāri). Jau uzraksts pie parka vārtiem vēstī: “Visi pērtiķi kož. Sargiet pirkstus!” Mirkli vēlāk saprotam- šeit būrī ir cilvēks, bet savvaļā – pērtiķis… Varbūt tieši tāpēc visi dzīvnieki ir tik kustīgi, interesanti un atraktīvi. Un te patiešām ir ko redzēt un dzirdēt!
Savdabīgi ir atrasties būrī un uzzināt, ka ap nelielo bariņu cilvēku, pa koku zariem, liānām un būra režģiem “draiskojas” apmēram 300 mērkaķu. Lielākā daļa no viņiem iekārtojušies pie būra augšējā virsmā ķēdītēs iekārtiem trauciņiem, kuros apmeklētājam vajadzētu prasties ielikt kaut ko no turpat netālu pa dažiem centiem iegādātās barības – popkornu, saulespuķu sēkliņas.
Turpinājums – nākamotrdie
