Ziema atkal pieņemas bargumā, un tik vienkārši tā savas pozīcijas tomēr neatdod, lai arī gaisā jau bija stipri jūtama pavasara elpa.
Ziema atkal pieņemas bargumā, un tik vienkārši tā savas pozīcijas tomēr neatdod, lai arī gaisā jau bija stipri jūtama pavasara elpa. Vēl jau pavisam nedaudz jāpaciešas, kad sāksies atmoda dabā un priecīgāks kļūs cilvēka prāts. Nezin kāpēc man šķiet, ka šī ziema bija ļoti grūta, laikam bijis pārāk daudz negāciju.
Pirms dažām nedēļām mani pārsteidza zvans no Vācijas. Zvanīja kāda sieviete, kura jau pirms daudziem gadiem kopā ar ģimeni aizbrauca dzīvot uz Vāciju. Viņas vīrs pēc tautības ir vācietis un vēlējās atgriezties savā dzimtenē. Kad šāda iespēja radās, viņi to izmantoja. Ilgi runājām par to, kā klājas viņas ģimenei, kā klājas mums te, Latvijā, kas jauns pilsētā. Pasaule, kā zināms, ir maza, jo sarunā atklājās, ka es labi pazīstu viņas meitu, kas savulaik bija mana skolasbiedrene un studējot kādu laiku dalījām arī vienu kopmītņu istabiņu. Arī viņa tagad ar savu ģimeni dzīvo un strādā Vācijā.
Man ir patīkami dzirdēt, ka laikraksts šai sievietei ir saikne ar mājām, ar dzimteni. Viņai nav iespēju atbraukt uz Latviju, jo vīru nevar atstāt vienu. Varbūt kādreiz. Meita gan gandrīz katru vasaru atbraucot uz šejieni. Atliek vēstules, telefona sarunas un avīze. Protams, ka sadzīve Vācijā viņiem esot daudz nodrošinātāka. Lai arī ar eiro ieviešanu dzīve kļuvusi dārgāka, tomēr vienkārša pensionāra dzīve tur un šeit nav salīdzināma. Viņai esot skumji, domājot par šejienes vecajiem ļaudīm, kuriem jāiztiek ar niecīgo pensiju, ar kuru nepietiek iztikai, kur nu vēl zālēm vai kam citam. Un viņa cenšoties palīdzēt, cik vien var. Mūsu avīzīti uz Vāciju viņai aizsūta pa pastu radi vai draugi, bet sieviete materiālus nokopē un sūta savām klasesbiedrenēm un draudzenēm atpakaļ uz dažādām Latvijas vietām. Viņa taču saprotot, cik maz te pensionārs var atļauties. Un tomēr es sajūtu, cik ļoti viņas sirds ilgojas pēc dzimtās puses. Pēc tā, kas mums šeit šķiet tik ierasts un ko mēs tā pa īstam, uz vietas dzīvojot, nemaz nespējam novērtēt.
Sen nebiju uzklausījusi tik daudz labu vārdu par avīzi, par rakstiem, par žurnālistiem. Ar kādu mīļumu viņa runāja! Man patiess prieks, ka sieviete tur, tālumā, ir sajutusi, ka mums tas nav vienkārši maizes darbs. Tā ir vienlaikus arī cilvēka pārliecība, ticība un godīgums. Lai arī vērtības devalvējas un godīgumu daudzi tur gandrīz vienā vērtē ar novalkātām drēbēm, no kurām ātrāk gribētos atbrīvoties, mēs citādāk strādāt nevaram un nedrīkstam.
Klausulē atskan pīkstieni, mūsu saruna beigusies, un man liekas, ka saule spožāk iespīdēja logā. Drīz būs pavasaris!
