“Vai tu gadījumā neesi greizsirdīga?” “Muļķības! Uztveru tevi kā brāli. Man tikai nepatīk, ka vieglprātīgas sievietes tevi var samaitāt”.
42.
“Vai tu gadījumā neesi greizsirdīga?”
“Muļķības! Uztveru tevi kā brāli. Man tikai nepatīk, ka vieglprātīgas sievietes tevi var samaitāt.”
“Vieglprātīgs es biju pats, tomēr es negribēju būt muļķis un nezinītis. Manos gados tas jau būtu par kaunu. Dzīvot ar kaut kādām ilūzijām un kompleksiem? Viens ir mīlēt ar galvu un jūtām, kādas man, piemēram, ir pret tevi un pavisam kas cits – apmierināt savas seksuālās vajadzības. Vai tu par to mani nosodi? ”
“Tu nu gan esi izaudzis!” Linda tikai nosaka, jo nav īsti pārliecināta, ka Kārlis tā arī domā un vai tiešām tā arī ir bijis, kā viņš lielās.
“Ja jau esmu tev kā brālis, tad varu arī izrunāties par visu, kas uz sirds. Vislabāk pastāsti tagad, kā iet Karlīnei, manai mazajai draudzenītei. Vai viņa mani kādreiz atcerējās? Es bieži par viņi domāju. Varbūt pat biežāk nekā par tevi. Kaut gan es jūs abas uztveru kā vienu – komplektā. Ko viņa šodien dara?”
“Iebrauksim bērnudārzā, paņemšu viņu uz māju, tad parunāsies pats. Tevi nav aizmirsusi, kaut tik ilgi biji prom. Aizvien vaicā, kad tu būsi mājās un ko tu tur dari. Gribēja pat rakstīt vēstuli, bet nezinājām adresi.”
“Es viņai atvedu dāvanu, kā jau mazai dāmai.” Kārlis no jakas krūšu kabatas izņem mazas krellītes: “Kā tev liekas, vai viņai patiks?”
“To viņa pratīs novērtēt!”
Karlīne dārziņā jau gaida pakaļnācējus. Kārli ieraudzijusi, viņa no sajūsmas spiedz: “Kā es tevi nevarēju sagaidīt, kāpēc tu biji mani aizmirsis?” Karlīne par dāvanu ir stāvā sajūsmā: “Tu esi man mīļš kā mans mīļais guļamais miega trusis!” ar rociņām apķerot Kārļa kaklu, viņa saka. “Ko tu atvedi mammai?”
“Lielajiem cilvēkiem dāvanu šoreiz nav.”
“Un Mārcim?”
“Mārcis arī ir jau diezgan liels. Dāvana ir tikai mazajai draudzenītei.” Uz mājām ejot, viena Karlīnes roka ir cieši iekrampējusies Kārļa plaukstā. Tā viņi iet trijatā un runājas vairāk ar bērnu.
Brītiņu paviesojies “Apsīšu” namiņā un apsolījies Karlīni drīz apciemot, Kārlis aizbrauc. Lindai viņš liekas pašpārliecināts, skaists jauneklis, patīkams sarunbiedrs. Linda ir runājusies ar viņu kā ar draugu. Tā viņai ikdienā ir trūcis.
15. Uz citu pusi
Pienāk pirmdienas rīts. Laiks doties uz darbu, taču Linda vedēju šorīt nesagaida. Arī autobuss uz Salienu jau ir projām. Vēl neko sliktu nenojaušot, viņa sarunā tēvu, kas arī ir brīvāks un vēl kavējas mājās. Aizveduši uz dārziņu Karlīni un tāpēc nedaudz aizkavējušies, viņi sasniedz Slienu tad, kad veikals jau vaļā. Uģis viens strādā abās nodaļās un uz Lindu pat acis nepaceļ. Padevusi labrītu un atvainojusies par nokavēšanos, Linda pārģērbjas un stājas savā vietā. Pircēju kā jau pirmdienās ir daudz, sarunām neatliek laika. Reizēm Linda pamet aci Uģa virzienā. Tik aizņemtu ar darbu viņa Uģi nav redzējusi. Reizēm viņš uzsvērti koķetē ar jaunām meitenēm – pircējām, nevēršot ne skatienu Lindas virzienā, it kā tur būtu tukša vieta. Pienāk pusdienlaiks. Uģa skatiens nepārprotami liecina: tu man neko vairs nenozīmē! Arī Lindai ir sava pašapziņa. Pēc sarunas “Aploku” pirtiņā gan tik ļaunas tālākās attiecības nelikās. Uģis laikam viņu uztver kā kādu spitālīgo. Neko viņš nav sapratis, neko! Varbūt Uģim nepatika arī viņas brauciens uz Silaini Kārļa mašīnā? Vai varbūt likās, ka Linda pirmā pagrieza muguru? Nabaga Kārlis, kuru visi, kas Lindai tuvojas, uztver kā konkurentu vai sāncensi.
Līdz veikala slēgšanai nekādas sarunas tā arī nesanāk. Kad nav pircēju, Uģis kārto noliktavu, demonstratīvi uzliek skaļu mūziku.
