Mīlestība.
Mīlestība
Caur vējiem, sniega kupenām, pār ledainiem laukiem, garām krēslas stundai aust rīts, pilns zelta saules stariem līdz malām skanošs kauss…
Krīt baltas, lielas sniega pārslas, sit zilas lietus piles logā, dzied saules zaķis, smaržo pļava, lido sārta rudens lapa – viss mijas, ir dzīvs, viss elpo!
Tu vari dzīvi saplānot līdz minūtei, bet tad pēkšņi atnāk mīlestība un sāk pa savam visu pārveidot.
Tā neprasa, vai gaidīji. Tā atnāk, ienāk un ir klāt. Tev blakus, tevī, tavā garā. Viss zaigo varavīksnes krāsās. Dzied dvēsele. Tumsu aizstāj Balta pasaule, kur cilvēkus vada Baltas domas un darbi sokas. Tu esi stiprs un labsirdīgs. Tu esi liels un dāsns. Tu nesamin mazo. Tu nepaej garām sāpei. Tu mīli!
Tu neprasi: “Kas man par to būs?” Tu sajūti tuvumā tā cilvēka tuvumu, kas ir daļa no tevis. Tu esi tik liels, cik liela ir tava mīlestība. Tu esi tik stiprs, cik stipra ir tā. Tu esi tik balts, cik balta ir tā. Visa zvaigžņu valstība ir tava. Ar domām tu aizgaini mākoņus. Tavās plaukstās iekrīt saules stari. Visa zvaigžņu valstība ir tava. Ar domām tu aizgaini mākoņus. Tavās plaukstās iekrīt saules stari. Tu lido tik augstu…
Ir iedegta mūžības uguns, kam spēlē vēja stīga kokā un tālē ved bezgalības taka…
Viktorija Petuhovska, Gulbenes 2.vidusskola
*
(Māsai Brigitai)
Solījumu Dievam, ko sauc par
derību,
Tu spožāku par Debess zvaigzni
dari,
Par noslēpumu, ko glabāt proti,
Par Tevi daudzu tautu vidū putni
Dievam slavas dziesmas dzied.
Kaut spētu savīties mēs divās
lielās rokās
Un kā kaijas zem skaņiem
padebešiem kliegt.
Un tikai lūdzoties, lai saglabāt uz
zemes mieru,
Tāpat kā jūras bāka savu gaismu
nenodziest,
Par zemūdenēm, kas tik uzticīgi
okeānam dzīlēs iet.
Pat iedomāties nevaram no mums
neviens,
Ka arī tas ir Dieva ziņā nolikts,
Par ko tur jātur visiem mute ciet.
Šī Dieva paklausība, visretākā no
īpašībām
Ne katrs to var izturēt un tālāk ceļu
iet.
Par Tavu uzticību, izturību,
mīlestību,
Ko labi zinu, ka dāvā ne tik man,
Es tavai māmuļai no atraitnītēm
vainadziņu vīšu
No safīra, no tirkīza
Ar sešstūrainu zvaigzni galā.
Es Debess rotu tevim dāvāšu,
Līdz mūža galam Tevi, māsiņ,
godāšu.
***
Es gribu sajust tavu tumšo matu
smaržu,
Ar savām lūpām tavu pieri skart.
Es gribu izmānīt no tavām krūtīm
sirdi,
Lai karstās asinīs tās pulsu slacīt
var.
Larisa Svece
