“Mīlestība ir vienīgais, pie kā nevar pierast,” esot teicis mans mīļais dzejnieks Ojārs Vācietis. Kad pierod, zaudē? Varbūt. Tā cilvēks reiz zaudē savus vecākus. Tā ir mums katram pati pirmā lielā dzīves mīlestība. Šīs zaudējuma sāpes nav ne ar ko citu salīdzināmas. Un tikai tajā brīdī saproti, ka cilvēks ir ierobežots laikā un ka viss ir mainīgs, zūdošs. Ir tā, it kā istabā kāds būtu izslēdzis elektrības slēdzi. Atkal jūties kā mazs bērns, kurš pats līdz tam slēdzim aizsniegties nevar. Un tad vajag kādu, kurš atkal ieslēgs gaismu tavā istabā. Tam nav obligāti jābūt radiniekam vai mīļotajam cilvēkam. Tas var būt arī svešinieks un pat ne cilvēks. Ne velti saka, ka eņģeļiem ir nevis spārni, bet ķepas. Laimīgs tas, kurš pieņem šāda eņģeļa klātbūtni. Kaut arī – tikai uz laiku. Mana paziņa, kura ir atraitne, nesen zaudēja suni. 10 gadus viņai blakus bija bijusi baltā sunīte Lora. “Atnāc, paskaties, cik skaisti man uz palodzes aug un zied puķes!” rosina kāda uz ielas satikta seniore – viņas eņģeļiem ir zaļi spārni. Kāpēc ir tā, ka cilvēks pamazām kļūst par tādu kā vientuļo salu? Ir bijis viss, bet pēkšņi viss mainījies. Ne vienmēr tas ir fiziskais stāvoklis, drīzāk iekšējā sajūta. Varbūt tāda ir cilvēka garīgā pieaugšana, kas prasa Dieva klātbūtni? Tu ej pa ielu, satiec cilvēku – senu vai ne tik senu paziņu, notiek pavisam īsa saruna, kad mēs viens otram novēlam veiksmīgu dienu. Un patiešām veicas! Tā saka, ka mīlestība nav nekas cits kā vien enerģijas apmaiņa. Un tad jau iznāk, ka mīlestība ir viss – viss, kas mums katram ir apkārt. Un tad jau nekādas vientulības nemaz nav un nevar būt! Darba sakarā reiz biju sociālās aprūpes centrā “Jaungulbenes Alejas”. Pēkšņi mani vārdā uzrunāja kāda sieviete ratiņkrēslā. Mūsu saruna, kas sākās ar asarām, beidzās ar smaidu. Uzdāvināju viņai kārtējo “Dzirksteles” numuru. Atcerējāmies vecos laikus, pazīstamos cilvēkus. Sapratu – atmiņas arī var būt eņģeļi, kuru smaržu un pieskārienu var sajust pat fiziski. Mani eņģeļi pie manis nāk sapņos. Reizēm tie ir cilvēki, kuru vairs šajā saulē nav, bet sapņos viņi ir man blakus – sarunājas. Tā ir kā svētība. Nesen kāda pavisam jauna meitene man pastāstīja, ka no sirdssāpēm nelaimīgas mīlestības dēļ viņu ir izglābis basketbols. Tātad arī basketbola bumbai var būt eņģeļa spārni.
