Ja laikus neesi pamanījis tikai nedaudz virs galvas karājošos bļodiņu, garāks būdams, tu riskē dabūt ar to pa pieri – augšā sēdošais pērtiķēns diezgan sāpīgi var atgādināt par sevi.
Sākums 13., 20., 27.janvārī, 3. un 10.februārī
Ja laikus neesi pamanījis tikai nedaudz virs galvas karājošos bļodiņu, garāks būdams, tu riskē dabūt ar to pa pieri – augšā sēdošais pērtiķēns diezgan sāpīgi var atgādināt par sevi.
Ja gorilla uz brīdi ir noslēpies apmeklētāju acīm, tad bļaustīgie siamangi šķiet vēl iespaidīgāki – džungļos gan tā esot ierasta lieta, bet man, kā tur nebijušai, no viņu “vārdu apmaiņas” krīt ciet ausis. Piepūtis pakaklē lielu “balonu”, siamangs laiž vaļā varenu bļāvienu. Otrs nekavējoties tikpat skaļi atbild. Man tas šķiet par skaļu, tāpēc labāk kā apburta stāvu pie zirnekļpērtiķiem un nespēju saprast, kas vada viņu zemapziņu – asti izmantot kā piekto kāju. Ritmiski, precīzi un nevainojami. Citviet apmeklētāju apskatei savas kuplās astes izkāruši, skaisti un cēli meditē vāverpērtiķi. Gibonus un vēl virkni pērtiķu sugu Rīgas zoodārzā atceros redzējusi tikai flegmatiski sēžam. Te tie dzīvi un draiski pārvietojas, auklē mazuļus, spēlējas. Pērtiķu džungļiem daudzkrāsainību piešķir arī papagaiļu dažādība – savām spilgti krāsainajām spalvām un izteikto interesi par apmeklētājiem.
Labu laiku kavējamies pie savvaļas pērtiķu peldbaseina. Kamēr vērojam ūdenī peldošās krāsainās zivis – zilās, baltās, dzeltenās, oranžās un raibās, – pienācis pusdienlaiks. Gide nedaudz iepazīstina ar baseina otrā krastā mītošo mērkaķu sugām un ieradumiem, hierarhiju un morāli. Drīz vien paši pārliecināmies, ka pērtiķu vidū stiprākais ir tas, kam vairāk draugu… Lai arī palaikam šķiet, ka abas ciltis sadzīvo tīri draudzīgi, simpātiju izrādīšana un 10 līdz 20 sekunžu ilga pārošanās ar otras cilts mātīti saistīta ar briesmām. Barošanas laikā no kopējā pērtiķu bara izceļas divi: viens – vissirmākais, droši vien visvecākais, – kurš nekādā veidā neizrāda, ka viņu interesē pusdienas, bet vairāk laiska visas saimes vērošana no augšas – no stumbra gala, kas krietni paceļas virs baseina, un viens no mazuļiem, piecarpus mēnešus vecs, kurš pēc nogrimušajām vārītajām olām nirst kā ronis. Ja vecākie pēc barības – āboliem, bumbieriem un apelsīnu šķēlēm – prātīgi laipo pa akmeņiem un koku stumbriem, tad mazākie – steidzīgi grūstīdamies un spiegdami. Ātri vien sazīmējām skopos un devīgos, taupīgos un izšķērdīgos, “čiepējus” un “taisnas tiesas spriedējus”. Viss kā dzīvē. Vai kā teātrī, kur cilvēkus atveido pērtiķi.
– Ko jūs ēdāt visas šīs dienas?
– Tas laikam vispirms būs stāsts par muitu. Ja Londonā Hītrovā nēģeriete sīki pārbaudīja rokassomiņas saturu – atvēra pūdernīcu, spogulīti un lūpu krāsu, lika novilkt kurpes un iztaustīja visas vīlītes, tad Maiami ar to vien nepietika. Pie čemodānu saņemšanas vienu no tiem pieprasīja atvērt – to, kurā bija līdzi paņemtā pārtika. Dāvanai vesto balzamu izdevās “aizstāvēt”, pamatīgi izsmaržota un izpētīta tika arī rudzu maize, siers un kafija. Bet salami desa, lai arī labi sažāvēta, tika pakļauta eksekūcijai – sagriezta smalkos gabaliņos tā attālinājās no mūsu kārajiem acu skatieniem… Tobrīd vēl neaptvērām, cik bieži turpmākajās dienās pieminēsim šo brīdi…
Tātad sākumā ēdām līdzi paņemto – maizi ar sieru, ātri pagatavojamas putras. Lai tiktu pie vārīta ūdens (jo ūdens no krāna nešķita īsti drošs), nācās pirkt kafijas automātu par sešiem dolāriem (jo ASV cits strāvas spriegums tīklā, citādākas kontaktdakšas un rozetes). Jau otrajā dienā, kad gājām uz veikalu pirkt dzeramo ūdeni (2,5 litri par 69 centiem – pats lētākais), sapratām – minerālūdens šeit nav, nav arī rupjmaizes. Nāksies dzert kolu (kuras piekritēja es neesmu) vai eksperimentēt ar vēl nezināmiem dzērieniem – pieņemama šķita aukstā tēja ar citronu. Pati lētākā baltmaize (gaiss iespiests formas baltmaizes šķēlēs) maksāja 99 centus. Bez smaržas, bez garšas. Veikalā kaut ko izvēlēties bija pagrūti – viss svešs, arī iepakojums vizuāli nepievilcīgs, vienveidīgs. Desas šķēles izskatījās pelēkas, siers – sintētisks. Kā vēlāk pārliecinājāmies – bezgaršīgs. Vēlāk kādā no kubiešu veikaliņiem nopirktā kartupeļu maize šķita konfekte. No pārtikas, lētāki nekā pie mums šobrīd, tur bija vienīgi augļi. Saprotams, ka visai barībai klāt pievienots iespaidīgs konservantu daudzums. Pusdienas kafejnīcā vienam cilvēkam Maiami Bīčā maksā apmēram 30 līdz 40 dolārus – tik daudz atļauties nevarējām. Tomēr divas reizes pa šo laiku atļāvāmies paēst arī “restorānos” – kādā ķīniešu ēstuvē, kur no mūsu pieticīgā pasūtījuma par 14 dolāriem pilnīgi nemanot un ļoti profesionāli radās pusdienas par 20 dolāriem… No šīs ēdienreizes guvu priekšstatu par ķīniešu virtuvi un sapratu, ka man negaršo ķīniešu saldskābā mērce. Rīsi, pagatavoti ar īpatnējām garšvielām, pie labas ēstgribas šķita baudāmi. Citā reizē iepazinām kubiešu virtuvi, kur vispirms mums tika pasniegta liela krūze ūdens ar ledu. Par desmit dolāriem veiksmīgi paēdām pusdienas ar melnajām pupām, īpatnēji pagatavotu liellopu gaļu un juku. Kā paskaidroja Andris, ar juku indiāņi savulaik indējuši iekarotājus – nepareizi pagatavota tā esot indīga… Abas reizes vispirms tika noskaidrots – no kurienes mēs un kas ir Latvija. Key West atmiņā paliks vēl arī kā vieta, kur apēdu savu pirmo “hot dogu” – tādus Floridā var dabūt, neizkāpjot no mašīnas…
– Un kā ar citiem veikaliem? Kur jūs vēl iegājāt?
– Ar veikaliem tāpat kā ar Floridas atšķirīgajiem apdzīvotajiem rajoniem. To skatlogos – visraibākās mantas un cenas – no superdārgiem apģērbu gabaliem līdz lētiem bezgaumīgiem suvenīriem. Lielveikali pārsvarā atvērti 24 stundas. Visur daudz pircēju. Pirmais, ko redzi, ieejot katrā veikalā, ir īsti amerikānisks smaids pārdevēju sejā un laipns: “Hello, madam! Hai, sir! Good morning! Excuse me! Bye!” Protams, no tevis tiek gaidīts tāds pat smaids un līdzvērtīga laipnība.
Kādā no apģērbu lielveikaliem iecerēju nopirkt vasaras bikses. Pie ieejas it kā viss skaidrs – vienā pusē drēbes sievietēm, otrā – vīriešiem. Pēc dažiem soļiem apmulsu – grīda piemētāta ar drēbēm. Jā, tām pašām jaunajām, kuras vienkārši nebija uzkārtas atpakaļ, bet aplūkotas un nomestas uz grīdas. Tā mētājamies redzēju bikses, svārkus, blūzes un arī veļu… Katrā ziņā apģērbs šeit lētāks nekā Latvijā. Par 11 dolāriem noskatu sev bikses un meklēju, kur pielaikot. Apģērbu uzlaikošanas kabīnē šeit ielaiž ar numuriņiem, vispirms labi apskatot to, kas tev mugurā un rokās.
Amerikāniskais stils – visu nevajadzīgo mest uz grīdas- parādās arī viesnīcā – ja mitro dvieli vairs nevēlies izmantot, met uz grīdas. Ja tomēr esi izlēmis uzklausīt viesnīcas personāla ieteikumu taupīt enerģiju un darbaspēku, dvieli atstāj uz žāvētāja. Tas pats attiecas arī uz vienreizējām glāzītēm. Ne velti mani kā kārtības mīlētāju, izkāpjot Maiami no lidmašīnas, pārsteidza piemētātie 1. un 2. klases saloni…
Turpinot par veikaliem, jāsaka, ka tie ir ļoti pieblīvēti – lieta pie lietas. Mums pilnīgi svešādos iesaiņojumos. Vienīgi parfimērijas veikalos redzami zināmu firmu ražojumi. Ar interesi ieskatījāmies dažos 99 centu veikalos – kā tik tur visa nav! Bezgala dažādi sīkumi. Skatienam grūti aptvert šo raibumu, jo viss ļoti pārpilns. Tomēr mūsu latviskajai gaumei gan tur nekas neatbilda. Intereses pēc iegājām dažos veikalos, kur viss matiem – šampūni, krāsas, saspraudes, arī parūkas un šinjoni. Šādus veikalus redzējām ik pa brīdim. Tāpat veikalus, kur “viss tavam ķermenim”. Starp citu, reti kurā apģērbu veikalā redzēju manekenus ar galvām.
Grāmatu veikali pārpilni ar pasaules literatūru brošētos un supergreznos iesējumos. Lielākoties tiek piedāvāts pirkt vairākus viena izdevuma eksemplārus vienlaikus, tā piedāvājot ievērojamas atlaides. Tomēr mūsu grāmatu cenas vienalga ir salīdzinoši zemākas.
Maiami Bīčā mazie veikaliņi priecēja ar sakoptību un greznu dizainu, bet citviet vienā otrā kubiešu veikaliņā pat negribējās iet iekšā. Staigājām starp plauktiem bez vēlēšanās kaut kam pieskarties. Tomēr arī šiem veikaliem bija savs pircēju kontingents – te, kā redzams, viss bija lētāks.
Ar lielveikaliem saistās vēl trīs stāsti. Vienā no tiem – pie kases aparātiem stāvošais melnādainais šerifs, uztvēris manu nedaudz apmulsušo skatienu izejas meklējumos, jau nākamajā mirklī ir gatavs to laipni parādīt… Vēl cits policists, ievērojis mūsu klaiņošanu tumsā starp mašīnu rindām stāvlaukumā, piedāvājas tūlīt atrast mūsu “noklīdušo” mašīnu. Bet tā jau turpat ir – pie palmas, tikai citā rindā… Šie abi notikumi liecina, ka ne mēs vienīgie, kas viegli apmulst šajos civilizācijas džungļos un, var gadīties, ka kāds apjūk pat ļoti…
Turpinājums – nākamotrdie
