Cilvēka mīlestība ir daudzveidīga. Tā tiecas pretim otram cilvēkam, pieskaras ziedam un dzimtās mājas slieksnim. Mīlestība ieskanas dziesmā un izpaužas gleznotāja otas triepienos uz audekla.
Cilvēka mīlestība ir daudzveidīga. Tā tiecas pretim otram cilvēkam, pieskaras ziedam un dzimtās mājas slieksnim. Mīlestība ieskanas dziesmā un izpaužas gleznotāja otas triepienos uz audekla. Gulbenietes, pensionētās skolotājas Olgas Grasas mīlestība pieder bērniem un dejai. Tiem viņa veltījusi visu mūžu, strādājot Gulbenes vidusskolā.
“Ja vajadzētu atgriezties 1944. gada rudenī, es atkal izvēlētos to pašu dzīves un darba ceļu, jo, atskatoties uz mūžu, kas svin astoto gadu desmitu, nemelošu, sakot, ka esmu laimīga,” bilst jubilāre.
Par darbam skolā atdotajiem gadiem viņa domā bieži. Atmiņās pretim nāk bijušie skolas audzēkņi – bižainas meitenes un nerātni puiši.
Daudzus no viņiem skolotāja šodien sastop Gulbenes ielās, no daudziem saņem vēstules un apsveikumus. Diemžēl ir audzēkņi, kam viņa sveicienu sūta ar saules staru, kas pēcpusdienā ieskatās pa nelielā dzīvoklīša istabas logu. Šim sveicienam piemīt skumjas, kādas pārņem ikvienu, domājot par tiem, kuru mūsu vidū vairs nav.
Pieņem piedāvājumu
1944.gadā Olga kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem tikko bija atgriezusies no bēgļu gaitām. Tuvā un tālā apkārtnē ļaudis aizvien vairāk pārsprieda, kāda dzīve sāksies tad, kad beigsies karš.
Arī Gulbenē cilvēki atdzima darbam. Pilsētas komercskolā nepietika skolotāju. Olga bija viena no meitenēm, kas saņēma uzaicinājumu strādāt skolā par fizkultūras skolotāju.
“Man bija 20 gadi. Augumā daudz neatšķīros no skolēniem. Pedagoga izglītības nebija, tāpēc zināšanas papildināju dažādos kursos, studēju neklātienē. Vēl šodien priecājos, ka varēju strādāt draudzīgā kolektīvā, kur cits citu sapratām un neliedzām padomu. Ja bija kāds pasākums, piedalījāmies visi kā viens.”
Jubilāre atceras, ka tolaik nebijis elektrības, tāpēc skolas zāles un garderobes apgaismojums nodarbību laikā bijušas sveces. “Neviens nesūdzējās, bet priecājās par iespēju piedalīties nodarbībās. Apbrīnoju audzēkņu, skolotāju un vecāku tā laika uzņēmību, izturību un pacietību. Bija vārdos nepasakāma vēlme dejot un piedalīties dažādos koncertos un skatēs, bet nebija tautas tērpu. Bērnu vecāki, kas prata, auda un izšuva tautas tērpus. Atceros, ka Roberts Ligers, kas bija viens no iznesīgākajiem dejotājiem, no papīra darināja skaistus vainadziņus meitenēm, jo cita nekā tolaik nebija. Dejotājas adīja zeķes ar rakstainiem vaļņiem.
Bija laiks, kad, uzņemot kolektīvā jaunus dejotājus, vispirms jautāju, vai viņu vecākiem būs iespējams sarūpēt tērpus. To darināšanai nežēlojām arī nakts stundas,” stāsta skolotāja. Viņai šķiet, ka tolaik bērni bijuši labāki, bet vecāki – atsaucīgāki. Kopīgi izdevies atrisināt daudzas problēmas.
Glabā kā dārgumus
Jubilāre citu pēc cita pārlapo nelielus albumus un piezīmju blociņus. Tajos katras lapas augšējā stūrī – fotogrāfija. Zem tās – bērnišķīgā rokrakstā rakstīts novēlējums un pateicība skolotājai par to, ka viņa iemācījusi mīlēt skolu, mīlēt deju, mīlēt vecākus un palīdzējusi veidot sapratni ar vienaudžiem.
“Uzskatu, ka biju stingra un prasīga skolotāja, bet tas netraucēja visiem būt kopā dažādos atpūtas pasākumos. Atceros, ka tikai par to, ka meitene attiecās dejot ar klases zēnu, es viņu lūdzu no pasākuma doties mājās ” stāsta O.Grasa.
“Mēs vienmēr centāmies izdomāt, kā pārsteigt tos dejotājus, kas pēc skolas beigšanas devās mācīties citur. Šajos pasākumos bija divējādas izjūtas – prieks, ka bērni ir izauguši, skumjas, ka jāšķiras.”
Skolotāja lepojas, ka gandrīz katrā klasē tolaik bijis deju kolektīvs, tāpēc viņai nebijis neviena brīva vakara. Mēģinājums sekojis mēģinājumam. Ja kādam dejotājam nepadevies solis, individuāli strādāts arī garajos starpbrīžos vai pirms mācību stundām. “Es nejutu nogurumu. To aizstāja prieks un gandarījums par veiksmīgu piedalīšanos kolektīvu skatēs un koncertos,” saka skolotāja.
O.Grasai izdevies bērnos radīt interesi arī par vingrošanu. “Ja šodien kāds redzētu, kādas piramīdas veidojām – līdz zāles griestiem. Īpaši tās izdevās zēniem. Ar viņiem strādāja skolotāji Kārlis Aizupietis un Aleksandrs Pētersons (dziedātāja Ingusa Pētersona tēvs). Daudzus vingrojumus izpildījām uz līdztekām. Nebija sievietēm paredzēta, tāpēc vingrojām uz vīriešu līdztekām, kas ir salīdzinoši augstākas. Lai rādītu vingrotāju priekšnesumus, vaļējā kravas automašīnā iecēlām līdztekas un braucām pa rajona skolām. Atceros, bija rudens. Vajadzēja uzstāties Siltāju skolā, bet ceļš bija tā izdangāts, ka piekļūt varēja tikai ar zirgu. No automašīnas uz ratiem vajadzēja pārcelt gan līdztekas, gan smagos vingrošanas paklājus,” stāsta jubilāre.
Viņa pārliecinājusies, ka tolaik vingrošana bijusi visu iecienīta.
“Līdz ar dejotprasmi mācīju arī pieklājību. To, kā puisim jāaicina meitene uz deju, kā jāatved vietā. Man bija nepieņemami, ka sasveicinoties zēni turēja rokas bikšu kabatās. Vienmēr liku tās izņemt. To viņi ievēro vēl šodien,” priecājas jubilāre.
Ikviens ir mīļi gaidīts
Skolotājas O.Grasas mājās ikviens ir mīļi gaidīts viesis. Cilvēki atceras tos, kurus mīl. Arī šodien, daudzus gadus būdama pelnītā atpūtā, jubilāre saņem vēstules un apsveikumus ar laba vēlējumiem no bijušajiem audzēkņiem. Viņa piedalījusies arī trīs dejotāju kāzās.
“Man arī šodien diena ir par īsu, jo esmu apņēmusies sistematizēt visu, kas saistās ar manu darbu skolā. Varbūt kādam noderēs,” prāto O.Grasa.
Viņa joprojām ir pateicīga visiem bijušo audzēkņu vecākiem par laiku, ko viņi veltījuši, atbalstot bērnus dažādos pasākumos, par jaukām un neaizmirstamām atmiņām, par dzīvi, kas bijusi kā viena skaista un neatkārtojama deja.
