Jaunais gads Kārlim Kārkliņam sācies ceļu policijas priekšnieka amatā. Darba piedāvājums viņam esot nācis negaidīti, taču piekritis uzreiz.
Jaunais gads Kārlim Kārkliņam sācies ceļu policijas priekšnieka amatā. Darba piedāvājums viņam esot nācis negaidīti, taču piekritis uzreiz.
Darbu policijas dažādās nodaļās un amatos K.Kārkliņš uztver kā vienotu veselumu. Ceļu policists esot tas, kas “vienmēr ir cilvēku redzeslokā, visi viņu pazīst, tāpēc vienmēr ir jābūt formā un pašam allaž jāievēro ceļu satiksmes noteikumi”. Tā esot obligāta prasība, jo bieži vien iedzīvotājiem policijas tēls saistās galvenokārt ar ceļu policiju. “Pēc mums vērtē visas policijas darbu kopumā. Mēs esam kā skatlogā, mums vienmēr jābūt perfektiem,” saka K.Kārkliņš.
– Stājoties amatā, pirmais pārbaudījums ir šoziem mainīgie laika apstākļi. Kā autovadītāji iztur šo ziemu?
– Šogad bijis tikai viens gadījums, kad autoavārijā bojā gājis cilvēks. Tas bija rallija laikā, negadījumā cieta fanu automašīna, no gūtajām traumām mira šoferis. Vēl nav zināmi ekspertīzes rezultāti, vai šis cilvēks bija alkohola reibumā. Nelaime, visticamāk, saistīta ar paša autovadītāja pārgalvību. Tajā dienā ceļa apstākļi bija pietiekami labi, redzamība bija normāla. Bija mitrs asfalts, taču tas nevarēja kļūt par avārijas iemeslu. Automašīna brauca ar pārāk lielu ātrumu.
Šoziem ceļa apstākļi ir mainīgi. Ir diezgan daudz sīku avāriju, kurās parasti nav smagi cietušu. Kopumā vērtējot, autovadītāji kļuvuši uzmanīgāki.
– Raksturojiet darba specifiku ceļu policijā!
– Autovadītāji parasti uzskata, ka lieliski pārzina ceļu satiksmes noteikumus. Arī tad, kad pieļauts pārkāpums. Bieži vien autovadītājs ir tik ļoti pārliecināts par savu taisnību, ka tas izbrīna. Avārija bez cietušajiem un lieliem materiāliem zaudējumiem ir administratīvs pārkāpums. Tas nav jāuztver kā kaut kas baiss, jo katram var gadīties. Ziemā slidenie laika apstākļi mudina būt sevišķi uzmanīgiem uz ceļiem. Bieži ir grūti nobremzēt pie “Stop!” zīmes, gadās sadursme. Tas nav tīšām, tā gadās. Vai par to tik ļoti jāpārdzīvo? Dzelži paliek dzelži. Kamēr cilvēki nav cietuši, tikmēr nekā briesmīga nav.
– Vai ceļu policistam jābūt ar stingru nostāju?
– Ideāla ceļu policista psiholoģisko portretu varētu raksturot tā: 60 procentos viņam jābūt palīgam cilvēkiem, 30 procentos – jāsaglabā nelokāma stingrība. Gadās, ka viena un tā pati persona pārkāpumus pieļauj sistemātiski, tiem nav ne gala, ne malas. Turklāt cilvēks pauž neapmierinātību par bargo sodu. Tomēr uzskatu, ka ceļu policiju nav jāuztver kā bubuli, kad, ieraugot bākugunis, šoferim sāk drebēt rokas un kājas. Tam tā nav jābūt. Policijas būtība ir kalpot cilvēkiem. Sodām ne jau tāpēc, ka policijai tas patīk, bet tāpēc, lai nodrošinātu ceļu satiksmes drošību un novērstu draudīgas situācijas. Bet daudzi sodu uztver kā personisku apvainojumu.
Savukārt negadījuma vietā pēc traģiskas autoavārijas ceļu policistam cietušos drīzāk jāliek mierā, nevis jāmierina.
Policistam jāizvērtē situācija un jānodrošina, lai pie avārijā cietušajiem vai bojā gājušajiem nepiekļūst ziņkārīgo pūlis. Cietušajiem sniegt psiholoģisko palīdzību policisti nav apmācīti. Arī Policijas akadēmijā to nemāca. Iespējams, ar laiku sapratīs, ka policijā vajadzīgs savs algots psihologs.
Ceļu policistam jāstrādā, vadoties no situācijas. Pamatshēma ir zināma. Jāatrod vajadzīgā pieeja.
– Jūsu kolēģim Madonā bija dienesta izmeklēšana pēc gadījuma, kad, būdams atvaļinājumā, autoavārijas vietā viņš neveica policista pienākumus.
– Likums “Par policiju” nosaka, ka policists atbilst statusam 24 stundas diennaktī. Viennozīmīgi, ka arī brīvajā laikā policistam jāiejaucas situācijā, kad notiek noziegums, tas ir jāpārtrauc vai jāpalīdz cilvēkam, kas ir acīmredzamā bezpalīdzības situācijā. Taču konkrētos pienākumus avārijas vietā – rakstīt protokolu un veikt mērījumus – ir tiesīgs tikai policijas darbinieks, kas ir norīkots darbā.
– Vai ceļu policista darbam vajadzīgs talants?
– Jebkuram darbam vajag piemērotu cilvēku. Ir jābūt labi sagatavotam. Darbam jāpatīk. Tiem, kas izvēlas kļūt par policistu, mudinu labi padomāt, vai spēs strādāt šādā profesijā. Kad es sāku darba gaitas, man likās – forši. Tagad tā vairs nešķiet, tomēr darbs policijā man patīk. Attieksme pret darbu gadu gaitā ir kardināli mainījusies. Tas ir smags. Tie laiki ir pagājuši, kad par ugunsdzēsējiem vai policistiem strādāt sāka tie, kas nevarēja atrast vietu dzīvē. Tagad ir cita koncepcija. Nepieciešama attiecīga izglītība.
Vai vajag lielu talantu, lai stāvētu uz ceļa un kontrolētu satiksmes drošību? Vajag uzcītību un akurātību. Talantu vajag organizatoriskam darbam. Piemēram, Valsts policijas bijušais priekšnieks Juris Rekšņa. Tur vajag talantu! Ķērienu vajag arī tiem, kas strādā izmeklēšanā. Katrs darbinieks atrod savu vietu policijā, bet, ja neatrod, tad iet projām.
– Ko sakāt par ceļu policistiem veltīto dziesmu, kurā dzied “…mums ļoti patīk piecīši”?
– No nekā nekas nerodas. Nešaubos, ka ir atsevišķi kukuļņemšanas gadījumi. Tā rodas baumas. Taču šaubos, vai kaut ko tādu ceļu policisti dara Gulbenes rajonā. Ja kādam ir tāda informācija, nāciet uz policiju, rakstiet iesniegumu vai vismaz informējiet vadību mutiski. Mums ir speciāli dienesti, kas veiks pārbaudi un noķers vainīgos.
– Vai pietiek darbinieku?
– Diemžēl arī ceļu policiju ir skārusi kadru mainība un darbinieku trūkums. Divi darbinieki no ceļu policijas pārgājuši darbā citur. Viens ieguvis augstāko izglītību un mainījis amatu Gulbenes rajona policijas pārvaldē. Otrs mainījis dzīvesvietu un tagad strādā ceļu policijā Madonā. Šobrīd Gulbenē ceļu policijā esam deviņi darbinieki, no tiem uz ceļa strādā trīs ekipāžas – kopumā seši cilvēki. Vēlamies komplektēt vēl vismaz vienu ekipāžu, bet optimāli vajadzētu piecas. Ja notiek lieli masu pasākumi, jūtam, ka trūkst darbinieku. Piemēram, pilsētas un Bānīša svētkos. Arī policisti ir tikai cilvēki. Kāds var saslimt, kādam vajag brīvdienu. Katram vajag dot iespēju izmantot atvaļinājumu.
– Ar algām ceļu policijā esat apmierināti?
– Domāju, ka cilvēku nekad neapmierina alga, vienmēr var gribēt vairāk. Uzskatu, ka, ņemot vērā dzīves līmeni Gulbenē, mēs saņemam pietiekami. Algas pielikumi ir regulāri.
– No iekšlietu ministra Māra Gulbja aktivitātēm var secināt, ka darbs policijā mainās uz labo pusi. Vai piekrītat?
– Latvijā iekšlietu sistēmai sen jau vajadzīga reorganizācija, turklāt pamatīga. Igaunijā to pašlaik dara. Bet pie mums, kā bija PSRS laikā, tā arī nekas nav mainījies. Mainījies tikai nosaukums – milicijas vietā ir policija. Bet bāze palikusi vecā. Likumi nedaudz pārveidoti uz kodeksu bāzes, kas radīta padomju gados. Tas neder. Ir jājauc nost un jāveido no jauna. No nulles māju uzcelt vienmēr ir vieglāk. Domāju, ka jauni ministri neko nelīdzēs. Jaunie laiki atnāca, bet nekas nav mainījies. Es teiktu, ka kļuvis vēl sliktāk. Tā pašreklāma… tas viss ir tikai pašmērķis sava reitinga celšanai. Strādāt policijā kļuvis grūtāk.
– Jūsuprāt, iekšlietu ministra amatā jābūt profesionālim?
– Noteikti. Pašlaik Valsts policija ir Iekšlietu ministrijas pārraudzībā, bet, nonākot tās pakļautībā, ministrs varēs tieši regulēt gan kadru politiku, gan policijas darbu. Ministrs ir politiska figūra. Likumā “Par policiju” ir ierakstīts, ka policija nevar būt nekādā saistībā ar politiskajām partijām.
Būtu labi, ja Iekšlietu ministra amatā ieceltu cilvēku, kas kādreiz ir strādājis policijas struktūrās, kas saprot šo darbu un grib kaut ko mainīt. Bet, visticamāk, piespiedīs mainīt, jo maijā Latviju uzņems Eiropas Savienībā.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Kārlis Kārkliņš.
– Vecums: šogad paliks 32 gadi.
– Dzimis: Gulbenes rajonā, visu mūžu dzīvo Stāmerienā.
– Izglītība: pēdējo gadu studē Policijas akadēmijas Juridiskajā fakultātē, iegūs bakalaura grādu, plāno turpināt studijas maģistratūrā.
– Policijā strādā: no 1993.gada, ir Gulbenes rajona policijas pārvaldes ceļu policijas priekšnieks, dienesta pakāpe – virsleitnants.
– Iepriekšējie amati policijā: inspektors ceļu policijā, dežuranta palīgs dežūrdaļā, policijas iecirkņa inspektors un priekšnieks, kriminālpolicijas inspektors.
– Iedzīvotājus pieņem: trešdienās no pulksten 8.30 līdz 11.30.
***
Gulbenes rajonā
– Šogad janvārī
* Reibumā transportu vadījuši četri šoferi ar autovadītāja apliecību, divi – bez.
* Atstājuši CSN vietu – divi autovadītāji, abi aizturēti.
* Ceļu policija vienreiz pielietojusi ieroci.
– 2003.gadā
* 32 autoavārijās bojā gājuši deviņi cilvēki, ievainojumus guvuši 33.
* Notikušas 314 autoavārijas bez cietušajiem.
* Atstājuši CSN vietu 46 šoferi, no tiem aizturēti 36.
* Braukšanas ātrums pārsniegts 80 gadījumos.
* Reibumā transportu vadījuši 97 šoferi ar autovadītāja apliecību un 118 – bez.
* Ceļu policisti palīdzējuši atklāt astoņus noziegumus.
