Kādā citā lielveikalā, attālinoties no dzeramā ūdens plaukta, aiz muguras dzirdam: “Do svidaņija!” Izbrīnā atskatoties, tur redzam nevis gaidīto gaišas ādas krāsas krievu, bet – melnādaino strādnieku.
Sākums 13., 20., 27.janvārī, 3., 10. un 17.februārī
Kādā citā lielveikalā, attālinoties no dzeramā ūdens plaukta, aiz muguras dzirdam: “Do svidaņija!” Izbrīnā atskatoties, tur redzam nevis gaidīto gaišas ādas krāsas krievu, bet – melnādaino strādnieku.
Mūsu pārsteigumu nēģeris uztver ar smaidu, atvainošanos un paskaidrojumu, ka viņš reiz dzīvojis Bruklinā un tur pēc izskata mums līdzīgie sarunājušies krieviski. Viņš šo to iemācījies. Par Latviju viņš arī bija dzirdējis.
– Kā tev patika amerikāņi?
– Tas ir tāds jautājums, uz kuru nemaz tik viennozīmīgi nevar atbildēt. Florida ir pārpilna ar tūristiem un iebraucējiem. Un tomēr izskatās, ka dzīve rit bezrūpīgi, neviens nekur nesteidzas. Nav problēmu, jo viss ir apdrošināts, ar garantijām, priekšā bezrūpīgas vecumdienas un pensija, ar kuru pietiks, lai apceļotu pasauli. Veikalos, muzejos un citur ieejot, tiekam sagaidīti ar platu smaidu un sirsnīgu sveicienu. Tas, protams, noskaņo labvēlīgi.
Ielās cilvēku ir maz. Amerikā pārvietojas ar automašīnām. Protams, šis mazkustīgais dzīvesveids un neveselīgais uzturs atstāj ietekmi uz ārējo izskatu – korpulence tur ir normāla parādība. Puse no manām līdzi paņemtajām drēbēm tā arī paliek čemodānā neizpakota, jo vēlos izskatīties līdzīga vidusmēra amerikānim un tūristam – iztieku ar gaišām biksēm un T-krekliņiem. Šortiem manas vasaras sauli jau aizmirsušās kājas pašai šķiet par baltu, lai gan redzu, ka amerikāņus tāds sīkums nesatrauc. Viņi no ziemeļu puses Floridā ir ieradušies nosauļoties. Priekšroka tiek dota kokvilnas drēbēm, tāpēc uztraukumam par saburzīšanos nav pamata. Tipiskās amerikānietes – nevarētu teikt, ka skaistas. Pārsvarā nekoptas, ģērbušās maisveida drēbēs. Kā svarīgākais tiek uzsvērts ērtums. Pieļauju, ka kosmētiku nelieto karstuma dēļ. Ar blūzēm, kleitām, šallēm un krellēm greznojas dāmas gados, kā arī labi situētas kundzes.
Tā kā visvairāk laiku pavadīju Coral Castle teritorijā, vērot cilvēkus visbiežāk iznāca tieši šeit. Un, tā kā tur ierasts ar katru kaut nedaudz aprunāties, ātri vien tiekam iepazīstināti ar kādu vīrieti no Latvijas. Viņš gan izrādās no turienes emigrējis trīs gadu vecumā, un pēc ilgas domāšanas, vienīgais vārds, ko viņš atceras latviski, ir – uz mana krekliņa izlasāmais “RĪGA”. Vairāk latviešus šeit nesastopam. Vēlāk izrādās, ka Latvijas politiskajā situācijā labi orientējas un pat dažus vārdus zina latviski kāds Homstedas Pionieru muzejā strādājošs soms. Tieši viņš izpalīdz ar fotogrāfijām un informāciju par Floridas pirmiedzīvotāju vēsturi.
Amerikāņus raksturo arī mašīnas un to numuru zīmes. Kādā stāvvietā vakarā apstājamies pretī “jaguāram”, kuram numura zīmes vietā uzraksts “Mana nākamā sieva būs normāla”… Arī vēlāk ik pa brīdim numuru vietās pamanu vārdus un uzvārdus, kā arī norādi “Vjetnamas veterāns”.
Atmiņā uz ilgu laiku iespiedušās dažas “dzīvās fotogrāfijas”. Trīs geji – no tiem viens nepārprotami bija “sieviete”, jo pārējie divi to absolūtā pielūgsmē fotografēja visdažādākajās pozās un “viņa”, plivinot liekās skropstas, koķetēja caur garajiem matiem. Vēl citi divi geji, kuri abpusējās simpātijas intīmā veidā bija gatavi demonstrēt visiem turpat mašīnu stāvlaukumā. Septiņdesmitgadīgs labi apvēlies amerikānis, kas slaidā riksī apskrien džipam, un uz rokām no tās izceļ sīciņu piecpadsmitgadīgu “lolitu”… No tās sestdienas pievakares “esences” palika gluži skumji.
Vai arī vēl kas cits – Homstedas nomalē, visumā pelēcīgā rajonā, kādā no kotedžas otrā stāva lodžijām sēž resns nēģeris un pīpē. Turpat pagalmā kāds baltais iebraucējs, kurš savulaik izdarījis izvēli bagātības meklēt sapņu zemē Amerikā, ar zāles pļāvēju griež apvītušas zāles skupsnas. Vēl cits ar miniatūru ekskavatoru novāc nesen nojauktas mājeles drupas… Vai viņi atradīs šeit kāroto?
– Tu rakstīji: “Londonas lidosta – viela labai filmai…”
– Jā. Hītrovas lidostas 3.termināls, kur nācās pavadīt piecas stundas, gaidot lidmašīnu uz Maiami, mani kā nepieredzējušu apbūra ar bezgala lielo sastapto cilvēku dažādību. Tur patiešām varētu uzņemt ļoti kolorītu filmu.
Pirmajā brīdī visspilgtāk izceļas tumšādainie, tad – japāņi, arābi, korejieši, turki… Slaida, gracioza indiete, tērpusies viegla auduma tērpā, ar neiztrūkstošo zīmīti pierē.
Netālu kāds arābs gados, neiztrūkstošo čalmu galvā, kura ticība vai arī augstdzimušais stāvoklis neļauj viņam iet kājām, bet viņa ratiņus drīkst stumt tikai musulmanis…
Turpat blakus sirms indietis, rāmu visaptverošu skatienu, krietni gados. Viņa izskats mani mudina atcerēties Tibetas gudros zintniekus- kalsna, saulē un vējos apbrūnējusi seja, sirmie mati un līdz jostasvietai garā bārda rada zināmu maģisku pievilcību. Zināma atturība, nosvērtība un vieds miers kustībās un žestos.
Pēc mirkļa šai trijotnei iepretim apsēžas rabīns un mirklī norobežojas no visas apkārtnes- aiz brillēm, iesirmas bārdas, melnas platmales un biezas grāmatas.
Šādu tēlu, kuru identitāte viegli atpazīstama pēc raksturīgā apģērba, visapkārt ir daudz. Tieši tāpēc manu uzmanību piesaista kāds čukčs, kurš, lai arī ļoti centies, savā pirmatnībā šķiet nedaudz atpalicis no civilizācijas straujā skrējiena. Basas kājas ieautas jaunās botās, pašauras džinsu bikses, knapa vējjaka ar paīsām piedurknēm un galvas vidū uzstutētā vasaras cepure negribot izsauc smaidu. Viņa knosīšanās, piedurkņu raustīšana liecina par to, ka viņš nejūtas ērti savā jaunajā ādā. Un tomēr – jau pēc brīža viņš atrod sevī iztraucēto mieru un ērti iekārtojas sēdeklī. Protams, visai neparasti viņš izskatītos ar ausaini galvā un biezu lāčādas kažoku padusē, ja Londonā plus desmit grādi.
Lai gaidītāju uzmanība neatslābtu, ik pa brīdim skaļrunī atgādina: “Neatstājiet savu bagāžu bez uzraudzības uz grīdas! Pretējā gadījumā, dažu minūšu laikā tā tiks iznīcināta.” Savukārt lidmašīnā ik pa brīdim zagšus lūkojos uz netālu sēdošo indieti, kura desmit stundas garo lidojumu virs Atlantijas okeāna pavadīja sēžot uz krēsla joga pozā sakrustotām kājām, lasot grāmatu un pirkstos virpinot lūgšanu krelles.
– Kā pielāgojāties atšķirīgajām laika joslām?
– Lidojuma laikā pulksteņus pagriezām septiņas stundas atpakaļ un pēc šāda laika arī dzīvojām divas nedēļas. Dienas četras bija vajadzīgas, lai miegu ieregulētu puslīdz pieņemamā laikā. Agri un strauji tumstošais vakars netraucēja jau pulksten 21.00 iet gulēt, bet no rītiem tāpat modāmies amerikāņiem gluži netipiskā laikā – 5.00. Nevarētu teikt, ka jutāmies izgulējušies. Spraigais dzīves un darba ritms arī prasīja izturību – nebraucām atpūsties, bet vākt materiālus, tikties ar cilvēkiem.
– Un nu beidzot par Coral Castle. Kā tu tur juties?
– Ienākot Coral Castle – pirmā sajūta – cik viss šeit mazs! Nez kāpēc iespaidīgie cipari par skulptūru svaru manī bija radījuši priekšstatu par daudz lielākiem mērogiem.
Turpinājums – nākamotrdie
