Jau desmit gadus Gunārs Bošs ir stāmerenietis. Laimīgs šai vietā un tai piederošs. Vakar viņš nosvinēja 75. dzīves jubileju.
Jau desmit gadus Gunārs Bošs ir stāmerenietis. Laimīgs šai vietā un tai piederošs. Vakar viņš nosvinēja 75. dzīves jubileju. Mēs abi runājām dažas dienas pirms jubilejas un sarunas laikā Gunārs atzina, ka visa dzīve veltīta mūzikai, pūtēju orķestrim, trompetei, un, ja viņš varētu atgriezties bērnībā, dzīves ceļu noteikti veidotu tādu pašu.
Pirms desmit gadiem Gunārs kopā ar dzīvesbiedri Astrīdu atnāca no Kārsavas, dzīvot tuvāk meitām. Nu viņš ar vecāko meitu Anitu Mauru (Gulbenes mūzikas skolas pedagoģi) dzīvo kaimiņos, domās bieži aizstaigā līdz Alūksnei, kur dzīvo meitas Inta un Gunta (Alūksnes mūzikas skolas direktore). “Kas mani Kārsavā vairs turēja? Nekas. Tur nav mana dzimtene. 29 gadus strādāju Kārsavas mūzikas skolā par direktoru. Kamēr bija darbs, tikmēr man tur bija mājas. Tagad esmu stāmerenietis, man līdzās skaista daba, ezers, kur mazbērni iemācījušies peldēt. Es esmu apmierināts, ka esmu pārnācis šeit,” saka Gunārs.
Gunārs dzimis Naukšēnos, Valmieras rajonā. Viņa ģimene piedzīvojusi represijas, tās sadalījušas un sašķēlušas brāļus un māsas pa dažādām vietām Latvijā un pasaulē. Atmodas laikos no Kanādas atgriezies brālis, kas atjaunojis vecāku mājas. Gunārs ar prieku rāda fotogrāfijas, kā mainījušās dzimtās mājas. Viņs pats ar prieku vienmēr tajās ciemojas.
Varēju dabūt tikai trompeti
“Mans vecākais brālis spēlēja trompeti. Zināju, ka arī es gribu pūst kādu pūšamo instrumentu. Bet kādu? Ko toreiz, kara un pēckara laikā, varēja dabūt, to arī spēlēju. Man ļoti patika klarnete, tomēr varēju iegūt tikai trompeti. Tā nu tā kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Man cits nekas nepatika kā mūzika. Ja godīgi, es pat citu neko neesmu pratis darīt, kā tikai spēlēt,” atzīst gaviļnieks. Dzīves laikā gan Gunārs izbaudījis iespēju iemācīties pūst visus pūšamos instrumentus un, strādājot Alūksnē, mācījis apgūt bērniem arī savu mīļāko pūšamo instrumentu – klarneti.
Gunārs mācījies Cēsu Skolotāju institūtā, Rīgā – Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Paralēli strādājis slimnīcā par sanitāru. Tas viņam ir pirmais darbs, par kuru saglabājies ieraksts darba grāmatiņā. Strādājis, lai varētu mācīties, bet brīvdienās apmeklēt operu un noklausīties visas izrādes un koncertus. Pats trompeti mācījies spēlēt naktī. Gunārs baudījis mūzikas dzīvi un ļāvies sapņiem.
Alūksnē iepazinis sievu un izveidojis ģimeni, tur dzimusi arī pirmā meita Anita, vēlāk, sievas virzīts, iestājies Konservatorijā. Strādājis Operā un Nacionālajā teātrī. Dzīvojis Inčukalnā skolas otrā stāva nelielajā dzīvoklītī. Piedzimušas dvīņu meitenītes – Inta un Gunta, un tieši tad saņemts piedāvājums doties uz Kārsavu, kur atvērta mūzikas skola.
“Viss bija jāsāk no nulles. Ar inventāra iegādi, audzēkņu komplektēšanu,” atceras Gunārs. Tieši viņš Kārsavā attīstījis pūtēju dzīvi, izveidojis orķestri. Pēc gadiem skolēnu dziesmu svētkos viņa orķestris ieguvis pirmo vietu, audzēkņi labi startējuši dažādos konkursos.
Vēl uzspēlēju kopā ar mazdēliem
“Man patīk pūtēji, kaut gan to nevar dalīt no mūzikas kopumā. Viss atkarīgs no tā, ko un kā spēlē. Man pašam vislabāk patīk klasika. Tagad gan iznāk reti uzspēlēt. Pēdējo reizi no sirds izspēlējos savā 70 gadu jubilejā, kad ciemos atbrauca draugs un abi varējām spēlēt gluži kā jaunībā. Tagad reizēm kopā ar mazdēlu uzspēlēju. Nav jau vairs tā luste,” saka Gunārs.
Viņš vēl vēlētos spēlēt orķestrī. Muzicējot kopā ar kolēģiem, bijušas tādas emocijas, kuras viņš vēlētos izjust vēl un vēl. Gunārs tikai īsi piebilst, ka tie bija labi laiki. “Patika būt par diriģentu, turēt rokā zizli. Īpaši prātā palicis, kā diriģēju apvienoto Latvijas skolēnu pūtēju orķestri salidojumā. Prieks, ja stāvi visu priekšā un jūti, ka ausī nedžinkst un visi spēlē saskanīgi,” secina gaviļnieks.
Vēl šajā mācību gadā Gunārs no Gulbenes mūzikas skolas direktores Austras Veikšānes saņēma uzaicinājumu puišiem mācīt pūšamos instrumentus. Nedaudz vairāk kā divus mēnešus Gunāram bija iespēja atkal izjust pedagoga darba garšu. “Tomēr es nevarēju turpināt darbu. Dūša bija, bet spēka un veselības pietrūka. Tik feini puikas man bija un mums bija tik labs kontakts!” atminas Gunārs.
Mans lepnums ir mani bērni
“Visas trīs meitas ir saistījušas savu dzīvi ar mūziku. Divas strādā mūzikas skolā, viena – mūziku izvēlējusies par savu hobiju. Es viņas nedresēju, pašas nāca uz mūzikas skolu. Kārsavas mūzikas skolā viņas ir uzaugušas. Visas ir iemācītas spēlēt pūšamos instrumentus, visas ir muzicējušas orķestrī. Es esmu lepns, ka viņas ir gājušas manu ceļu,” saka Gunārs.
Viņš ir gandarīts, ka arī visi mazbērni apmeklējuši mūzikas skolu vai arī mācās tajā pašlaik. Tādēļ mājās ne reizi vien iznākot sniegt koncertus, īpaši jau jubilejās un svētkos. Vēl Kārsavas laikā, kad Gunārs vadījis vīru kvartetu, sievas 40 gadu jubilejā sievai mājās sniedzis ar draugiem skaistu koncertu. Tas laikam bijis skaistākais pārsteigums mīļajam cilvēkam.
Meita Anita gan pastāsta, ka tēti vienmēr klusām virzījusi un atbalstījusi mamma. Radījusi mājās apstākļus, lai tētis varētu radoši strādāt. Ar mīlestību audusi tētim kaklasaites, kuras viņš licis, dodoties uz koncertiem. Meitas vienmēr mīlējušas un respektējušas tēti un bijušas lepnas.
Gunārs reiz uz Anitas dzimšanas dienu uzdāvinājis pašsacerētu skaņdarbu “Noskaņa” klavierēm. Tādu jautru un dzīvespriecīgu skaņdarbu.
“Kā iet laiks,” šķirstot ģimenes albumus, piebilst Gunārs. Tur ir fotogrāfijas no 50 gadu jubilejas pasākuma, kurā mūziķis sniedzis koncertu kopā ar audzēkņiem. Tur ir 70 gadu jubilejas pasākums, kad pie viņa ciemojās visi mīļie.
“Tā dzīve pamazām aiziet un izkūp. Kas vairs pāri paliek? Tikai bērni un mazbērni un prieks par to, ka varbūt viņi spēlē un spēlēs to pašu mūziku, ko es esmu spēlējis. Ko es vairāk varu vēlēties? Lai manējiem iet labi, lai turas veselība! Es sev vēlēju to pašu,” saka Gunārs.
