Ja pilis un muižas tāpat kā cilvēki spētu runāt, tās pastāstītu daudz interesanta ne tikai par pagātni. Arī par šodienu.
Ja pilis un muižas tāpat kā cilvēki spētu runāt, tās pastāstītu daudz interesanta ne tikai par pagātni. Arī par šodienu. Par to, kādam liktenim pakļauti kultūrvēsturiskie pieminekļi. Par mūžīgo naudas trūkumu, kas kavē to atjaunošanu. Par cilvēku vandalismu un nolemtību.
Nolemtībai šobrīd pakļauta arī Galgauskas pareizticīgo baznīca. Nezinātājs šo celtni neatradīs vai arī vajadzēs pielikt daudz pūļu, lai nokļūtu pie tās. Pamestības rokās likta Galgauskas muiža. Netālu no tās pāri Tirzas upei baznīcā varēja nokļūt pa koka tiltu, kas sen jau sabrucis. Sausās vasarās, ceļu īsinot, baznīcā iespējams nokļūt, pārbrienot upi. Mēs baznīcu aplūkot devāmies sniegotā ziemas dienā, lai pārliecinātos, kā izskatās viens no grūstošajiem rajona kultūrvēstures pieminekļiem. Tieši tiem šogad uzmanību pievērsīs Eiropas mantojuma dienu rīkotāji.
Ļaujas vientulībai
Braucot pa meža ceļu, kurā sliedes iebraukušas tikai kokvedēju automašīnas, virzāmies turp, kurp, pēc zinātāju stāstiem, iespējams piekļūt baznīcai. Apkārt meži un balti sniega klajumi, tajos šur tur paceļas celmu brūnganpelēkās galvas. Kādreiz rūpes par baznīcu esot uzņēmusies Anna Jaunzema, kuras vecāku mājas atradušās dažu desmitu metru attālumā no baznīcas, tāpēc ceram, ka izdosies viņu sastapt. Tomēr “Baznīckalnu” mājas mūs sagaida tukšas, klusas un pamestas. Skursteņa dūmu muti sedz sniega cepure, kas jau iztālēm liecina, ka te neviens nedzīvo. Par kādreizējo saimnieku darbību liecina daži zārdu koki. Klusums. To pārtrauc vienīgi simtgadīgo egļu šalkoņa lielākā vēja brāzmā. Stāvu baltā lauka malā, aiz kura eglēs vīd baznīca, un mēģinu iztēloties, kā bija toreiz, kad uz dievkalpojumiem tajā pulcējās baznīcēni.
Zem krusta svētības
Saprotot, ka vajadzēs iztikt bez zinošās pavadones, kura, kā vēlāk izdevās noskaidrot, mitinās nelielajā mājiņā pie Galgauskas HES, līdz ceļgaliem brienu pāri laukam uz baznīcu. Tās ir dīvainas izjūtas, kas pārņem, stāvot šīs svētās un pamestās celtnes vietā, kas apkārtnē raugās ar izsistu un restotu logu acīm. Dzelzs restes, būvējot baznīcu, liktas drošībai. Sarga funkciju tās godam pilda līdz mūsdienām, lai gan pa logu baznīcā iekļūt neviens jau sen nemēģina, jo augstās durvis atveras, tiklīdz no cemmes izņem koka aizbāzni.
Brīdi apstājos un uzlieku roku uz apmēram pusotras tonnas smagā akmens staba galvas. Ik pēc noteikta metru skaita izvietots nākamais. Savulaik no viena līdz otram visapkārt baznīcai bijusi dekoratīva koka sēta. Mēģinu izlasīt uzrakstus uz kapakmeņiem. Burtoju – baronese Jekaterina Mengdena – dzimusi Pēterburgā, mirusi – 1873.gada 3.decembrī Drēzdenē. Otro uzrakstu izlasīt grūti. Pirms kāda laika bagātību tīkotāji apgānījuši kapus, atrokot apbedījumus. Nekad nesapratīšu šo cilvēku rīcību. Tikai zinu – kāds augstāks spēks to nekad nepiedos. Paceļu galvu un paraugos augšup. Velti cerēt, ka zvanu tornī ieraudzīšu zvanus. Tikai krusts torņa smailē svētījot satiekas ar debesīm. Uzmanīgi veru baznīcas durvis un speru soli pāri simtiem kāju nomītam slieksnim. Nelielajā priekštelpā, no kuras uz abām pusēm ved sāndurvis, kuru rokturi jau sen nepilda tiem paredzētās funkcijas (vai arī to vairs nav), vējā plivinās mūsdienas raksturojošas sintētiskas dažādu krāsu auklas. Kultūrslānis, ko veido dzīvnieku mēslu un siena sajaukums, liecina, ka te mitinājušās aitas. Baznīca un aitas… Bet dzīvniekiem ne vienmēr ir izprotama cilvēku rīcība.
Ar iešvīkāšanu nepietiek
Baznīcēniem paredzētajā telpā ieejas durvju abās pusēs atradušās divas baltu podiņu krāsnis. Arī podiņus kāds iekārojis. Labākie aizvesti, nederīgie – pamesti. Kā cilpa no baznīcas griestiem lejup stiepjas izturīga materiāla aukla. Sen nav ne vēsts no apgaismes ķermeņa, ko tā turējusi virs baznīcēnu galvām daudzus gadu desmitus. Vai gan šodien kādam gaisma vajadzīga! Ir taču tik viegli ļaut vaļu tumsai, liekot atkāpties gaismai. Dažās vietās cauri bojātajam jumta segumam sūcas mitrums. Īpaši lietus laikā viens piliens pēc otra kaļ caurumu baznīcas koka grīdā. Tā ir dabas spēku bezvārdu cīņa, kurā uzvarētāja noteicējs ir cilvēks, ja vien viņš to vēlas. Bet vai vēlas?
Sperot dažus soļus pa pakāpieniem, stāvu vietā, kur kādreiz atradies altāris, kura priekšā ceļos metušies baznīcēni, līgavas un līgavaiņi, kristīti bērni un piedoti grēki. Kas piedos mūsējos? No baznīcas griestiem postažā skumji un bezpalīdzīgi noraugās eņģeļu galviņas. Ar viņu svētību vien nepietiek, jo nav neviena, kam tā te vajadzīga. Ielūkojos nelielajās blakustelpās. To sienas cīnās ar mitrumu un caurvēju. Vienā no kambarīšiem palikuši sienai pienagloti skapji bez durvīm un plauktiem, kur glabājusies baznīcas rituālu atribūtika. Kas zina, kuru māju saimnieki tagad virina šīs durvis un slauka putekļus no svētās vietas plauktiem. Lēnām vēlreiz pārlaižu skatienu baznīcas centrālajai telpai un dodos laukā no tās, aizverot durvis. Uz tām kāds mēģinājis ievilkt sargājošā krusta zīmi, cits – iešvīkājis liecību, ka te bijis. Ne jau lai nožēlotu grēkus, bet mēģinātu paņemt, to, kas vēl nav paņemts vai salauzts.
Nesteidzīgi dodos projām no baznīcas. Pār to atkal nemanāmi sakļaujas lielo koku zaru rokas, jo nav, kas sargātu vēsturisko celtni, kas, iespējams, saglabājusies labāk par citām.
Nespēj nosargāt
Redzētais urda uzzināt, kāda Galgauskas pareizticīgo baznīca izskatījusies kādreiz, tāpēc atkal līkumojam pa meža ceļiem. Uz viena no tiem pusstundu gaidām, kamēr kokvedēja automašīna piekraus vajadzīgo baļķu kravu. Divām automašīnām vienās sliedēs izmainīties nav iespējams. Tiklīdz brauktuve atbrīvojas, steidzam ātrāk nokļūt Annas Jaunzemas pašreizējā dzīvesvietā. Nelielo saimniecību, kas plešas apkārt vēl mazākai mājiņai, cītīgi sargā brūns šunelis. Tik vien tā barguma, kā skaļa riešana. Jau pēc brīža dzīvnieka aste un pieglaustās ausis pauž draudzību. Pēc vairākiem klauvējieniem namdurvis atveras. Pa tām iznākusi sieviete raibā galvas lakatā apliecina, ka esot meklētā persona. Uzzinājusi, ka gribu noskaidrot, kāda pareizticīgo baznīca izskatījusies agrāk, saimniece ar stāstīšanu nekavējas. Izrādās, ka “Baznīckalnā” viņas ģimene dzīvojusi piecās paaudzēs, tāpēc bijusi lieciniece gan labajiem, gan ne tik labajiem laikiem.
Paglābj vienu zvanu
“Kā izskatījās? Skaisti!” A.Jaunzema atbild. “Apkārt Svētā Jāņa baznīcai bija skaista koka sēta, bet aiz tās – labi kopts dārzs. Mēnesī reizi noturēt dievkalpojumu brauca mācītāji no Rīgas, Lazdonas, Bučauskas, Madonas un citurienes. Atceros, ka pēdējais mācītājs bija no Rīgas. Pēckara gados viņam ar zirgu braucu pretim uz Tirzas staciju. Vienam no mācītājiem, šķiet, viņš bija no Lazdonas, bija ārkārtīgi skaista un spēcīga balss. Tas bija liela auguma sirms vīrs. Parasti viens no maniem brāļiem brauca viņam pakaļ ar zirgu uz Lazdonu. Kad mācītājs baznīcā dziedāja, to varēja dzirdēt, stāvot uz muižas lielceļa. Mēs baznīcas dārzu regulāri izkopām. Strādājām ar grābekļiem, slotām un tam laikam atbilstošiem zāles pļāvējiem. Visskaistākie dievkalpojumi baznīcā notika Jāņu dienā, kad baznīcu pušķojām ar bērzu meijām un ziediem. Man patika arī 26. janvāris – Jordāna diena, kad svētīja ūdeni,” Anna uz brīdi pieklust. Tad, attapusies no atmiņu pārpilnām pārdomām, sarunbiedre turpina: “Dievkalpojumu laikā baznīcu izgaismoja svečturis, kurā bija 320 sveces. Kad komunisti vērsās pret jebkuru ticības atzīšanu, svečturis vienā dienā pazuda. Dievkalpojumus iezvanīja ar septiņiem zvaniem. Lielākais no tiem bija tāds, ka pieaudzis cilvēks varēja stāvēt zem tā apakšā. Kara laikā lādiņš zvanam izrāva robu, tāpēc zvanīšanai to neizmantojām. Nebija vajadzīgā skaņas dzidruma. Kādas komjauniešu talkas laikā zvanus sagrieza gabalos, nolaida lejā un aizveda, lai nodotu kā krāsainos metālus. Mazākais zvans zemē nokrita nesasists. Kamēr šie pa augšu strādāja, mana māte zvanu paņēma. Šodien tas atrodas Galgauskas kapsētas kapličā.
Sāp sirds par postažu
“Arī baznīcas iekšiene bija skaista. Īpaši altāris, kas bija visas baznīcas platumā. To greznoja kokgriezumi. Altāra abās pusēs atradās lieli sudraba svečturi – katrā 30 sveces. Altāri kopā ar visām svētbildēm sadedzināja vietā, kur atrodas kapakmeņi. Kapos apglabātas arī baronu jaunākās meitas – 16 un 18 gadus vecas. Dievkalpojumos dziedāja baznīcas koris. Dziedātāji stāvēja blakām altārim aiz koka sētiņas, kas brīnumainā kārtā saglabājusies. Vīri bija vienā, sievas – otrā pusē. Bija nelielas ērģeles. Līdz izsūtīšanas sākumam te bija liela draudze. Svētkos baznīcēnu skaits sniedzās simtos. Visiem vietas nepietika, tāpēc ļaudis izvietojās priekškambarī un uz baznīcas trepēm. Dievkalpojumos pulcējās pareizticīgie baznīcēni no Galgauskas, Lizuma, Tirzas, Lejasciema, Sinoles, Beļavas un Ozolkalna. Laulājot jauno pāri, mēs iepriekš izritinājām paklāju no altāra līdz baznīcas ārdurvīm.
Tagad nekas no kādreizējās greznības nav palicis pāri. Sirds sāp, redzot šo postažu. Tad, kad krāsnis jauca, kaimiņu zēns atskrēja, lai man to izstāstītu. Aizskrēju uz baznīcu un demolētājus padzinu. Labi, ka pašu vēl nenozūmēja. Pārāk bravūrīgi iztaisījās,” Annas skatiens vēršas tālumā, kur uz baznīcu iespējams nokļūt pa viņai vien zināmu taku. Izmantojot sarunas pauzi, bilstu, ka atjaunošanai, iespējams, nav līdzekļu.
Ziņo uz Rīgu
“Kā nav līdzekļu?!” vārdi izšaujas kā bultas. “Nav nemaz tik sen, kā nomira mana māsa. Tūlīt no Rīgas Galgauskā ieradās kāds vīrietis, par vārdu gan neesmu pārliecināta, un gribēja iegūt baznīcu un zemi. Kam viņam baznīca? Lai bardaku rīkotu? (īsti nesaprotu, ko Anna domā ar vārdu “bardaks”). Man sacirtās dūša, to uzzinot. Par notiekošo ziņoju uz Rīgu. Gāju arī uz pagastu un lamājos ar sirdi un dvēseli, kāpēc pieļāvuši tādu nelietību. Kāda jēga visu vieglu roku atdot, ja baznīca iet postā?” Anna pukojas.
Nomierinošā nolūkā izsaku komplimentu “Baznīckalnu” māju apkārtnei. Tas palīdz, bet tikai uz brīdi. Saimniece stāsta, ka baznīcā bijis ar roku rakstīts arhīvs, kas it kā aizvests un sadedzināts. No Sibīrijas atbraucis kāds vīrs, lai baznīcas arhīvā gūtu ziņas par vecvecākiem, bet nekā.
Dokumentus glabā
“Vai tā drīkstēja rīkoties? Arhīvā varēja uzzināt par paaudžu paaudzēm. Par to, kuram dzimtcilvēkam kungs devis brīvlaišanu, kurš ar kuru un kad laulājies, kad un kādā nāvē miris, cik bērnu bijis. Ar vēsturi tā nedrīkst rīkoties!” Annas nostāja ir strikta.
“Pagaidiet, es tūlīt,” viņa saka un uz brīdi pazūd istabā, lai pēc mirkļa no tās iznāktu, turot rokās senus dokumentus, kam vieta būtu Gulbenes vēstures un mākslas muzeja fondos. Uzmanīgi Anna izloka senu plānu, kurā ir atzīmēts gan Galgauskas muižas komplekss, gan vieta jaunas pareizticīgo baznīcas celtniecībai, gan apkārtējo māju izvietojums. “Šo baznīcu uzcēla pirms vairāk nekā 180 gadiem. Tā kļuva par mazu, tāpēc jaunas baznīcas celtniecībai bija nolūkota jauna vieta. Šos dokumentus no rokām ārā nelaidīšu, kamēr dzīvošu,” apņēmīgi saka A.Jaunzema. Kā kinolentē manam skatienam garām aizslīd viena dokumentu lapa pēc otras. Tad vāki aizveras, un Anna ar tiem uz brīdi pazūd istabā, lai atkal atgrieztos, rokās turot senu fotogrāfiju, kurā redzama baznīca tās ziedulaikos.
1960.gadā Galgauskas pareizticīgo baznīcā notikušas pēdējās laulības Helēnai un Jāzepam Platpīriem. Gadu vēlāk baznīca pārtraukusi darbību. Mēnesi pirms tās slēgšanas notikušas kristības. Anna stāsta, ka bērnu kristīšanai baznīcā bijis liels kristāmtrauks, kas ārēji atgādinājis saldējuma trauku uz kājas.
Pagastā daudzi Annu dēvē par savādnieci. Esot pārāk skarba un vārdos tieša sieva. Var jau būt, tomēr, ja mums visiem būtu vairāk tieša skarbuma par lietām, kas jāaizstāv, iespējams, arī rezultāti būtu labāki. Varbūt izdotos paglābt ne vienu vien kultūrvēstures pieminekli, kas kādam uzticēts, bet šis kāds par šo uzticību aizmirsis. Pēc atvadīšanās no A.Jaunzemas, atceļā domāju, cik žēl, ka neesmu gaišreģe, lai pateiktu, kāds liktenis sagaida Galgauskas pareizticīgo baznīcu, kas ar postažai atdotas ēkas skaudību seko notiekošajam Stāmerienā, kur uzņēmīgi cilvēki baznīcai piešķir otru mūžu.
Sapņo par tulpēm
Atpakaļceļā izmetam līkumu, lai uz brīdi izrādītu godu tam ēku kompleksam, kas liecina par kādreizējās Augulienas muižas godību. Ja Galgauskas pareizticīgo baznīca daudzmaz var lepoties ar jumtu, tad Augulienas kompleksā tas ir tikai pils ēkai. Pārējās pareizāk būtu nosaukt par drupām. Kā brīdinoši rādītājpirksti pretī debesīm stiepjas skursteņi. Uz viena no tiem stārķis iekārtojis ligzdu. Muļķa putns, nodomāju, te nav nevienas dzīvas dvēseles, izņemot ziņkārīgu suni un vārnas koku galos, kam jokojot norādīt par dzimstības un svēteļa saikni.
Pils – bez logiem un durvīm. Izlauztas pat tās, kas pirms kāda laika bijušas aiznaglotas. Raugos sabrūkošajā barona laika celtņu pasaulē un nerodu atbildi jautājumam: kam taisnība, kā labāk? Varbūt pareizi rīkojas tie, kas nes projām visu, kas cilvēka rokām aiznesams. Varbūt viņiem tāpat skaidrs, ka visu iznīcinās laiks, un, tiklīdz ēkas paliks bez iemītniekiem, tās mirs mokpilnā nāvē. Varbūt ir pareizi pilis pārdot, jo tad vietējiem mazāk rūpju. Īpašnieks, kā šajā konkrētajā gadījumā, ir kaut kur Rīgā, lai tiek galā ar visu, kā grib. Bet, ja arī viņš negrib? Vai par laikā neveiktiem remontdarbiem ir sodīts kāds kultūrvēstures pieminekļa īpašnieks?
Mēģinu ielūkoties pa nelielo loga aili vienā no pils pagrabstāva ēkām, kur laikā, kad daudzi “izsita” naudu ar tulpju ziedināšanu, kāds uzņēmīgs jauns cilvēks bija ierīkojis tulpju audzētavu. Vēsturiskajai ēkai pirmie, trauslie pavasara ziedi piestāvēja. Šodien man tie līdzinātos tiem, kas likti uz aizgājēja kapu kopas. Vai gan Augulienas muižas ēku komplekss arī nav tāds aizgājējs?
Kovārņu balsu pavadīta un tuvējās mājas saimnieku izbrīnā aplūkota, stāvu un lūkojos no sarkaniem ķieģeļiem celto ēku paliekās. Cik pamatīgi ļaudis pratuši likt ķieģeli pie ķieģeļa, ticot, ka mūrējums būs mūžīgs. Viņi kļūdījušies tikai vienā – mūžīga nav cilvēku attieksme pret vēsturi.
Šodien mēs saprotam, ka vajag glābt un atjaunot, bet sapratne dažviet nākusi par vēlu. Varbūt notiks brīnums un Augulienas muižas komplekss iegūs citu veidolu? Varbūt, bet tas nav vienīgais, kam kā rijīga zvēra mutē metams simtiem un tūkstošiem latu.
***
Piešķirtā nauda ir pārāk niecīga
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Gulbenes rajona galvenā valsts inspektore Sarmīte Dundure atzīst, ka no valsts budžeta atvēlētie līdzekļi pieminekļu atjaunošanā ir niecīgi. Ja tie ir tikai 500 lati, daļa no summas jāsamaksā nodokļos. Viņa uzskata, ka labākā situācijā ir muižas un pilis, kurās atrodas skolas, jo pašvaldības, kas par tām atbild, spiestas salabot vismaz jumtu. Rajonā šobrīd ir
281 kultūrvēsturisks piemineklis, bet skaits palielināsies.
S.Dundure bilst, ka apdraudētas ir ne tikai muižas un pilis, bet arī koka celtniecības objekti, piemēram, “Dziesnieku” sēta Stradu pagastā, Burtnieku rija, kas atrodas Beļavas pagastā blakām Kārtenes pilskalnam, un citas. Mazāk no cilvēku, vairāk no dabas postošā spēka cieš arheoloģijas pieminekļi, piemēram, Smoņu senkapi pie Stāmerienas ezera. Par Sēliešu senkapu saglābšanu Jaungulbenes pagastā aktīvi iestājas Ērika Liede. Kapvietā savulaik ņemta grants.
Līdz martam “Kultūras pieminekļu izpētes, glābšanas un restaurācijas programmā 2005.gadam” varēja iesniegt pieteikumu par tiem valsts nozīmes avārijas stāvoklī esošajiem objektiem, kam visvairāk nepieciešama palīdzība, lai gan pašreizējā situācija liecina, ka tā praktiski nepieciešama visiem.
Kā liecība īpašnieku attieksmei ir Vecgulbenes Baltā pils. Šķiet, ka Maltas ordenis par to piemirsis un neatbild pat uz inspektores vēstulēm. S.Dundure stāsta, ka arī Jaungulbenes pils īpašnieks Māris Dreijers piemirsis, ka jākārto dažādas atļaujas. Tiesa, minētais objekts salīdzinājumā ar iepriekš minētajiem ir privileģētā situācijā.
“Praktiski nevienu kultūras vēstures pieminekli nevar atjaunot tad, kad ir nomiris pēdējais cilvēks, kas to atceras. Baltajai pilij ir visi uzmērījumi, fotogrāfijas, tāpēc to ārēji iespējams atjaunot tādu, kāda celtne bijusi sākotnēji ” saka S.Dundure. Viņa priecājas, ka aktīvs darbs sācies pie nodegušās Rankas pils atjaunošanas. Inspektore uzskata, ja nepietiek līdzekļu ēkas atjaunošanai, tad ir iespējams sakārtot apkārtējo vidi, pāris reizes gadā nopļaujot zāli, izzāģējot un izcērtot krūmus, savācot kritušos kokus. Viss atkarīgs no cilvēku attieksmes, jo vērtība ne vienmēr ir kristāla trauks plauktā, bet arī vēstures liecības.
Kas lai zina, kā rīkotos es, ja kāds mantojumā atstātu pili. Iespējams, ka nejustos laimīga, jo apzinātos, ka nebūs naudas tās atjaunošanai. Iespējams, pēc pieredzes dotos pie cilvēkiem, kas spējuši tikt galā ar šādu mantojumu.
