“Tu man valdies! Vairs pat piezīmes nedrīkstēšu tev izteikt? “ Larisa, no dusmām piesarkusi, izrauj pleijera austiņas: “Klausies, ko es saku, un nekaitini mani ar to bezjēdzīgo mūzikas skandināšanu. Man liekas, ka tu paliec no visa tā kurls”.
45.
“Tu man valdies! Vairs pat piezīmes nedrīkstēšu tev izteikt? ” Larisa, no dusmām piesarkusi, izrauj pleijera austiņas: “Klausies, ko es saku, un nekaitini mani ar to bezjēdzīgo mūzikas skandināšanu. Man liekas, ka tu paliec no visa tā kurls.”
Tālāk braucot, viņi brīdi klusē. Puika izskatās sabozies, reizēm palūr caur pieri uz mātes pusi, pleijera austiņas stāv uz kakla uzkārtas. Arī šī mūzika, ja to tā var nosaukt, maitā jaunatnes gaumi, kaut kādi nenormāli ritmi… Pleijeris, protams, pats modernākais, tāda Mārtiņa klasē nav nevienam. Larisa pieķer sevi, ka bieži mātes mīlestību pauž ar dārgām dāvanām. Larisa klusē un domā savu: kas jaunāko dēlu padarījis tādu – pret viņu vēsu un savrupu? Protams, bērnība, kamēr viņa atsēdēja sev piespriesto…
Tā bija viņas vaina, ka zēns nejuta ģimenes siltumu. Labi, ka Kārlis tik ātri viņu atrada un prata no bērnunama izpestīt. Tās bija patiesas brāļa rūpes. Bet bijušo agrajā bērnībā par nebijušu padarīt Larisa nevar. Arī tagad viņas nevaļa nav nekāda sabiedrotā dēla audzināšanā: iela, draugi, viņas sagādātā pārticība. Reizēm par to puika atmaksā ar nesavaldību un kūtrumu. Aug patērētājs! To Larisa nepieļaus! Viņa galvā izstrādā savu dēla audzināšanas programu. Patērētājs no Mārča rakstura ir jāpadzen. Nekādas vasaras nometnes par dārgu naudu, nekādas ekskursijas, kā viņš jau mēnešiem kauc, nebūs! Ja puika labosies, tad redzēs.
Kad Larisa to pasaka, reakcija ir eksplozīva: pleijers atkal tik iebāzts ausīs, un puika ir savā pasaulē, kur māte nav nekas. Tas nu Larisai liekas par daudz! Ar labo roku, kas noņemta no stūres, viņa veikli izrauj Mārcim no ausīm pleijeri: “Tu man turpmāk citādi dzīvosi. Es ar tevi runāju! Vai par pieklājību vairs neko nezini? Klausies, ko es runāju, un ievēro – nekādas zīzerēšanās, nekāda slinkuma! Dīkdienība mūsu ģimenei nepiestāv.”
Mārtiņš nu atkal sēž sabozies, tomēr mūziku pleijerā neklausās: lai jau māte pasaka, ko iedomājusies no viņa iztaisīt… Tik dusmīgu viņš māti sen nav redzējis.
