Rajonā ļoti daudzās ģimenēs laikraksts “Dzirkstele” ir tikpat neatņemama sastāvdaļa kā galds istabas vidū, kā iemīļota krūzīte plauktā vai kā siltas čības kājās. Ceļodama no rokas rokā, avīze katram sniedz daudz dažādu jaunumu.
Rajonā ļoti daudzās ģimenēs laikraksts “Dzirkstele” ir tikpat neatņemama sastāvdaļa kā galds istabas vidū, kā iemīļota krūzīte plauktā vai kā siltas čības kājās. Ceļodama no rokas rokā, avīze katram sniedz daudz dažādu jaunumu.
Un tomēr ir kāda nozare, par kuru rakstīts maz. Dzīvē gadās visādi. Pēkšņi bezkaunīgi sāk sāpēt zobs vai, skaldot malku, pirkstam gals paliek uz bluķa, vai, šļūcot pa dēli, pēcpusē ierauj pamatīgu skabargu. Tā nudien ir kutelīga situācija. Kā zināms, tajā galā cilvēkiem acu nav, tātad, gribot negribot, jāmeklē palīdzība pie citiem. Taču zinām, ka tā nu ir ķermeņa daļa, kuru labprātīgi citam negribas rādīt. Agrāk nebija problēma aiziet uz poliklīniku, izņemt numuriņu un tikt tur, kur tev jāiet. Tagad droši vien ir tāpat. Tikai tā starpība, ka par visu jāmaksā. Taču, ja maka dibenā vientuļš peld kāds lasītis, ar tādu naudu kauns piestāt pat pie avīžu kioska, kur nu vēl līst daktera kabinetā.
Stāsta, ka ar ģimenes ārsta svētību tā tikšana pie citiem dakteriem iznākot lētāka. Taču stāsta arī, ka rinda pie it kā personīgā ārsta “aizsista” vismaz pāris dienas uz priekšu. Tad nu iznāk, ka ar to svešķermeni “lejasstāvā” jāsadzīvo divas trīs dienas. Taču tik traki jau nav. Tiem, kam ir svarīgi tikt pie kāda daktera, tur arī tiek.
Vēl veselais “Dzirksteles” lasītājs gribētu uzzināt vairāk, kas notiek mūsu rajona balto halātu pasaulē.
Nu kaut vai vēl viens piemērs. Gandrīz katru vakaru televīzijā reklāmā atskan: “Gandrīz 50 procentiem vīriešu pēc 40 gadiem ir kāda no tām slimībām…” Ārprāts! Nabaga vīrieši! Ja tā padomā, tad gandrīz katrs otrais uz ielas tev pretimnākošais vīrietis vēl spēka gados attiecīgā vietā stundām ilgi pilina savu “lāsteku” vai tualeti apmeklē tik bieži, ka nav lielas jēgas taisīt bikšu priekšu ciet. Jā, un tas viss attiecas uz orgānu, kas pēc sirds vīrietim ir pats svarīgākais. Kādas muļķības? Ja sirds ir vesela, tad to taču nejūt. Bet, ja tas tur ir vesels! O – ho – ho! Tas valda gan pār vīrieša sirdi, gan prātu. Bet ja slims? Skaidrs, ka ar šo problēmu viņš centīsies tikt galā bez līdzzinātājiem. It kā normāli būtu iet pie ģimenes ārsta un tālāk rīkoties pēc viņa ieteikumiem. Taču ja dakterīte ir jauna, simpātiska būtne, kurai desmit reizes vieglāk atzīties mīlestībā, nekā stāstīt tādas briesmu lietas?
Un vispār, vai Gulbenē ir tāda vieta, kur šiem nelaimīgajiem nosacītu defekta pakāpi? Un, ja ir, vai, piemēram, kungs no laukiem, kas pavasarī no rīta atbrauks uz tirgu pēc tomātu stādiem, gaidot vakarpusē kursējošo autobusu, varētu atrādīties? Protams, svarīgs ir arī faktors, cik plaši jāatver maks.
Un kā ir ar vienkāršu asins analīzi? Ja zvērinātam zildegunim pēc regulāras, intensīvas divu nedēļu dzeršanas pēkšņi uznāktu stulba ziņkāre pārbaudīt, ko tad tas pumpis krūtīs tagad trenkā pa dzīslām? Protams, tā ziņkāre tādam vīram nebūs tik liela, lai par analīzi maksātu tādu summu, par kuru ne tikai “točkā”, bet pat veikalā varētu iegādāties pudeli ar tik derīgo šķidrumu. Draugs, tāds pats pudeles brālis, zinot, ka laba manta labi deg, viņam iesaka pavisam lētu analīžu paņēmienu: “Griez pirkstā un laid uguni klāt! Ja pirkstam gals nedeg kā svece Ziemassvētku eglītē, tad vai nu jādzer vēl trakāk, vai tomēr nav vērts izaicināt likteni.”
Ārzemju filmās cilvēki gan savas, gan ģimenes problēmas cenšas risināt ar psihologa palīdzību. Tur šie psihologi, psihoterapeiti vai, kā pie mums vēl nereti dēvē, trako dakteri, ir vieni no pieprasītākajiem ārstiem. Pie mums cilvēki ar savām dzīves likstām cenšas tikt galā paši. Ģimenēs attiecības tiek kārtotas ar mūžīgiem pārmetumiem un lamāšanos. Bieži vien vīrietis, kā jau stiprais radījums, savas laulenes domāšanu vēlamajā virzienā cenšas iebīdīt ar dūres palīdzību. Taču mūsdienu sieviete arī vairs nav iebiedēta pelīte, kas iespiesta istabas stūrī tik tikko pīkst. Viņai taču virtuvē ir tik daudz aizstāvības vai pat uzbrukuma ieroču. Tomēr šādi gadījumi arī pie mums ir reti.
Daudz vairāk kopdzīves nesaskaņas laulātie pāri risina klusējot. Klusē dienas, nedēļas, mēnešus. Šāda neizrunāšanās vai, kā saka – sirds neizkratīšana, dvēseli sagrauž daudz vairāk nekā kārtīga izlamāšanās vai izplosīšanās. Tāpēc daži pāri, lai saglābtu ģimeni, vai depresijā nonākuši cilvēki, vērstos pie psihologiem. Bet kur šie dvēseļu ārsti ir?
Bez šaubām, katrs zina, ka visu, kas saistīts ar ārstēšanu, var uzzināt poliklīnikas reģistratūrā. Tur tev laipni izskaidros – kur, kā un cikos. Taču zinot, cik noslogots ir šo darbinieču darbs, katra informācijas sniegšana rada liekas problēmas.
Valdis E.
