Pagājušajā gadā Gulbenes rajona 14 pašvaldībās sociālās palīdzības pasākumos izlietots 238 641 lats – tas ir vairāk nekā astoņi lati uz vienu rajona iedzīvotāju gadā.
Pagājušajā gadā Gulbenes rajona 14 pašvaldībās sociālās palīdzības pasākumos izlietots 238 641 lats – tas ir vairāk nekā astoņi lati uz vienu rajona iedzīvotāju gadā.
“Ir dažādi sociālo pabalstu veidi: pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai, vienreizējais pabalsts ārkārtējās situācijās, kā arī pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām ir tiesīga izmaksāt citus pabalstus. Pavisam sociālos pabalstus ir saņēmuši 7186 rajona iedzīvotāji – vidēji 15 latus katrs. Protams, sociālos pabalstus nesaņem visi rajona iedzīvotāji, bet gan apmēram trešā daļa. Tas ir daudz. Pēdējos gados šo cilvēku skaits ir līdzīgs, arī pabalstos izmaksātā summa,” saka rajona padomes konsultante veselības aizsardzības un sociālās palīdzības jautājumos Aina Kokoreviča.
Pabalsts paredz līdzdarboties saņēmējiem
Viens no pabalstiem, ko saņem trūcīgās personas, ir garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsts. To sāka izmaksāt tikai pērn. Gada sākumā cilvēki vēl nezināja par šādu pabalstu, bet gada nogalē strauji palielinājās to skaits, kas saņēma GMI. Pērn šo pabalstu saņēmuši 524 rajona iedzīvotāji vidēji katram izmaksāti 26,8 lati.
Tiesības saņemt pabalstu ir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kam piešķirts trūcīgās personas statuss un kuru ienākumi mēnesī ir mazāki par garantēto minimālo ienākuma līmeni – pērn tas bija 15 lati mēnesī, bet šogad – 18 lati. Pašvaldībām ir tiesības nodrošināt GMI vistrūcīgākajiem cilvēkiem un ģimenēm, sniedzot to ne tikai skaidras naudas izmaksās, bet arī pakalpojumu veidā – piešķirot brīvpusdienas, iegādājoties mācību līdzekļus, apmaksājot komunālos pakalpojumus un nodrošinot malku.
Lai trūcīgais saņemtu pabalstu, ar viņu slēdz vienošanās līgumu par līdzdalības pasākumiem – trūcīgajai personai jāmeklē darbs, iesaistoties Nodarbinātības valsts aģentūras aktivitātēs, jāpārkvalificējas, jāpiedalās sabiedriskajos darbos, kā arī jāatsakās no alkoholisko vai psihoaktīvo vielu lietošanas.
“Lai saņemtu GMI, ir nepieciešams trūcīgās personas statuss. Jābūt līdzdalībai, lai varētu just, ka cilvēks vēlas atrisināt dzīves problēmas un mainīt dzīves apstākļus. Ir cilvēki, kas labprāt piedalās šajos līdzdarbības pasākumos, bet ir arī tādi, kas nevēlas to darīt un atsakās arī no pabalsta. Piemēram, ģimenē ir tēvs, māte un vairāki bērni. Māte ir pieteikusies pabalstam un aktīvi iesaistās līdzdalības pasākumos, bet tēvs ir alkoholiķis un sadarboties atsakās, tad arī tēva daļu no GMI izslēdz, tomēr māte un bērni naudu saņem, jo viņi nav vainīgi, ka veidojusies šāda dzīves situācija,” skaidro A.Kokoreviča.
Viņa pieļauj, ka šogad GMI saņēmēju skaits varētu krietni palielināties. Pabalstu piešķir uz laikposmu, uz kuru piešķirts trūcīgās personas statuss, ne ilgāk kā uz trim mēnešiem. Pēc šā perioda beigām var atkārtoti vērsties pašvaldībā ar iesniegumu par pabalsta piešķiršanu. Ne visiem, kas pērn saņēma GMI, izdevies krasi mainīt dzīves apstākļus.
“GMI būtība ir palīdzēt cilvēkam palīdzētu izkļūt no krīzes situācijas. Tomēr pagaidām noteiktais GMI līmenis to pilnībā nevar nodrošināt,” piebilst A.Kokoreviča.
Cenšas palīdzēt ārkārtas situācijās
Pašvaldības pērn izmaksājušas pabalstus arī cilvēkiem, kam bijusi ārkārtas situācija. 17 840 lati izmaksāti 271 cilvēkam. Starp tiem palīdzēts 15 cilvēkiem, kas cietuši stihiskās nelaimēs – ugunsgrēkos un citādās nelaimēs.
“Ārkārtas situācija ir arī iedzīvotāju nāves gadījumi, kad daudzas rajona pašvaldības tuviniekiem izmaksā apbedīšanas pabalstus. Šajā kategorijā ir arī pabalsti, ko maksā par nopietnām traumām un slimībām, palīdzot apmaksāt ārstēšanās izdevumus. Tie ir vienreizēji pabalsti.
Izmaksāti arī citi sociālie pabalsti. Piemēram, pērn ēdināšanas pabalstus un brīvpusdienas ir saņēmis 691 skolēns. Uz katru cilvēku gadā izmaksāti apmēram 26 lati. 291 rajona iedzīvotājs saņēmis dzīvokļa, īres, komunālos pabalstus.
“Protams, pašvaldība nesedz visus komunālos izdevumus, bet tikai daļu, tomēr arī tas ir liels atspaids. Pašvaldības bieži palīdz sagādāt malku. Šādam pabalstam pašvaldības katram saņēmējam tērējušas apmēram 14,8 latus,” saka A.Kokoreviča.
Palīdz bērniem skolas gaitās
Ievērojama summa pērn izmaksāta medicīnas pakalpojumu apmaksai mazturīgajiem cilvēkiem. Šādu palīdzību saņēmuši 826 cilvēki, katram vidēji atvēlēti 17 lati.
Pašvaldības īpašu uzmanību pievērsušas maznodrošinātu bērnu izglītošanai un audzināšanas pasākumiem. Pērn ir atbalstīti 484 bērni, katram vidēji maksāti 16 lati. Bērniem palīdzēts sarūpēt mācību grāmatas, arī apģērbu, palīdzēts nokļūt līdz mācību iestādei.
Likums nosaka, ka bāreņiem, kas kļuvuši pilngadīgi, pašvaldībām ir jāsniedz atbalsts jaunas dzīves uzsākšanai.
“Pērn pilngadīgi kļuva desmit bāreņi, katram no viņiem pašvaldības izmaksāja 100 latu pabalstu. Pašvaldības risina arī dzīvesvietas nodrošināšanu,” saka A.Kokoreviča.
Daudziem nākas pabalstus atteikt
Pērn pabalsti atteikti 266 rajona iedzīvotājiem, kas vērsušies pašvaldībās pēc palīdzības. Atteikšanas iemesls galvenokārt bijis viens – cilvēka materiālā stāvokļa dēļ pabalsts nepienākas. A.Kokoreviča atzīst, ka grūti ir tiem cilvēkiem, kam ir pāris latu vairāk par noteikto valsts GMI līmeni, jo ar to iztikt ir apgrūtinoši.
Rajonā aktīvi veikta aprūpe mājās. 103 cilvēku aprūpi veicis 91 aprūpētājs. Viena cilvēka aprūpēšana gadā pašvaldībai izmaksāja 171 latu.
“Cilvēks dzīvo ierastajā vidē, bet aprūpētāji nodrošina, lai cilvēkam būtu piegādāta pārtika, lai palīdzētu veikt mājsaimniecības darbus. Lielākoties rajonā aprūpēju pienākumus veic ilggadēji darbinieki, cilvēki pie viņiem jau ir pieraduši, veidojies labs kontakts. Visbiežāk aprūpētāja darbu uztic kaimiņiem. Turklāt mājas aprūpe pašvaldībām izmaksā krietni lētāk.
Salīdzinoši viena cilvēka uzturēšana aprūpes institūcijā pašvaldībai mēnesī izmaksā jau 120 līdz 150 latus, tātad gadā gandrīz desmit reizes vairāk nekā mājas aprūpe. Turklāt cilvēks daudz labāk jūtas mājās, ierastā vidē un apstākļos,” secina A.Kokoreviča.
