47. “Es tādam taurenim – klaukt! Tā jau ir bijis, es to pieprotu. Taureņi ir un paliek viendienīši. Cilvēks nemīlot tikai vienu reizi vien – tā raksta grāmatās. Vai tu arī esi mīlējusi daudzas reizes?”.
47.
“Es tādam taurenim – klaukt! Tā jau ir bijis, es to pieprotu. Taureņi ir un paliek viendienīši. Cilvēks nemīlot tikai vienu reizi vien – tā raksta grāmatās. Vai tu arī esi mīlējusi daudzas reizes?”
“Dažādos dzīves gados jūtas ir citādas. Kad es atceros savējās visas trīs, tās nopietnākās mīlestības, tad man liekas, ka katra ir bijusi citādāka. Jaunībā nodevību piedot ir visgrūtāk. Tad mīlestība var pārvērsties sākumā gan par naidu, gan vēlāk par vienaldzību, un tikai vēlāk par skaistām un ne tik skaistām atmiņām.”
Augusta novakare ir kļuvusi tik mierīga: pamalē izzuduši negaisa mākoņi, mainījies vējš. Pirms tālā lidojuma bezdelīgas sasēdušās uz elektrības vadiem garā virtenē. Ik pa brīdim pa kādai aplido debesīs augstu loku un atkal apsēžas brīvajā vietā. Ir tik kluss, ka dzirdamas putnu īpašās sarunas. Par ko tie runā? Par pārlidojuma alkām un gaidāmajām grūtībām ceļā? Vai varbūt viss ir daudz vienkāršāk? Putniem nav jūtu, viņu sarunas ir vienkārša čiepstēšana, jo tā ir no dabas ieprogramēts. Māte ar dēlu ir parunājušies, klāt ir vakars. Pa Urdaviņas krasta stāvumu nāk ļaužu bariņš, tie ir tūristi, kas arī grib baudīt mazās upītes skavas. Te vasaras nogalē netrūkst ļaužu, kas dīki vada savus atvaļinājumus un dod “Irbēm” un “Aplokiem” peļņu. Arī tīra daba tagad ir bizness. Jaunie laiki ir uzspieduši savu zīmogu arī šai klusajai vietai.
17. Nekas vēl nav beidzies…
Rīta stundā, kad noskrējusi pirmā pircēju straume, Lindu aicina pie telefona. Zvana Austra. Kopš Karlīnes dzimšanas dienas viņa nav nekādā veidā par sevi atgādinājusi. Linda nojauš, ka Austras vajadzība ir pietiekami nopietna, ja jau zvana uz darbu. Tā arī izrādās. Austra asarainā balsī telefona klausulē dvašo: “Nesaprotu, kas notiek ar Zigi! Vai nu tā ir kāda slimība vai kas cits man nesaprotams. Vairākas dienas bija tā kā pusnemaņā. Guļ zili pelēks, neko negrib ēst. Ne par šo ne to sāk uz mani kliegt…Tu klausies?”Austra pārprasa.
“Jā! Dzirdu! Bet ko es tur varu darīt? Ja izskatās slims, vajag saukt ārstu, vai izsaukt ātro palīdzību,” Linda atsaucas. Tik neiecietīga viņa ir reti kad.
Tomēr Austra ir nepiekāpīga un Lindas nervozo toni neņem vērā: “Gribēju lūgt tevi atbraukt, es ceru, ka tu man neatteiksi…Es šo to nesaprotamu atradu viņa lietās. Man nav neviena cita, kam prasīt padomu. Lindiņ, lūdzu!” un viņa atkal sāk šņukstēt. “Es jau par ārstu ieminējos. Tad viņš sāka kliegt un tā satrakojās, ka vairāk neuzdrīkstējos vispār runāt. Viņš pats zinot, kādas zāles jādzer… Ak, kungs! Šito nelaimi!” Austra gaida Lindas atbildi.
Klusums ieilgst, tad viņa sāk raudāt, ne vairs iešņukstoties, bet balsī. Ja tas nebūtu tik traģiski, Lindai liktos pat smieklīgi: bijušai vedeklai izraudāt savas sirdssāpes tik emocionāli. Linda apsolās. Gan jau tētis aizvedīšot, jo viņš nekad neatsakot, lai cik noguris arī nebūtu.
Vienmēr Lindu sauc kā tādu pasaules lāpītāju uz savām likstām ne tikai Austra. Viņa vairs nav ne medicīnas māsa, ne arī kāda sociālā darbiniece. Austru vēl var saprast, tomēr Karlīnei vecāmāte uz visiem laikiem. Laikam taču tiešām tas viss ar Zigurdu Austrai liekas nopietni.
Šī ir Lindas melnā diena, bieži piemirstās uzvilkt sejai smaida masku, viņa daudzreiz pārskatās cenās un svaros. Saruna ar Austru visu dienu neliek mieru. Vai tiešām Zigim tuvojas slimības pēdējā stadija? Vai viņa būs tā, kurai viss jāatklāj mātei un jāmierina? Atkal viņai plecos jāveļ ne sava nasta… Austrai būtu jāzina viss, ko Zigis no viņas slēpj, jo agrāk vai vēlāk viss tāpat nāks gaismā.
“Ziedulejās” Linda ilgi nav bijusi. Te nebija viņas palikšanas vieta. Tās reizes, kad viņa virinājusi šīs mājas durvis, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas: iepazīšanas reizē, kad viņi bija nesen kā apprecējušies, tad Zigurda tēva nāves dienā apkopjot nelaiķi. Vēlāk dažas reizes ar Karlīni ratiņos. Viss! Tagad viņu aicina kārtot atkal kādas Pauriņu ģimenes klapatas. Arī tagad Zigurds nav ar mātes uzvārdu – Pauriņš! Viņš izlūdzās arī pēc šķiršanās atstāt sev Apsīšu uzvārdu. Lindai toreiz nebija žēl. Domāja, lai viņiem ir viens uzvārds, tēvs bērnam paliek tēvs… Kas varēja tās visas peripetijas paredzēt? Tagad arī viņš ir Apsītis, tāpat kā viņa. Nu nav viņai tagad laika domāt par Zigurda slimību! Tik nejauks un rupjš viņš izlicies retajās tikšanās reizēs. Vai visi šķirtie izturas agresīvi un lielmanīgi, iemaisoties lietās, kas vairs nav kopīgas? Par to visu viņa domā, sēžot Jānim blakus mašīnā, kad vakarā pēc darba tēvs atkal viņu ved par pasaules lāpītāju.
Drīz klāt ir ceļa mērķis. Arī tēvs laikam ir aizdomājies un nekādus jautājumus meitai neuzdod. Labi, ka viņš klusē.
