Stāmerienas pagastā otro gadu darbojas humāno apģērbu un apavu apmaiņas punkts. 4.martā tā aktīvisti pulcējās svinīgā pasākumā, lai izvērtētu paveikto.
Stāmerienas pagastā otro gadu darbojas humāno apģērbu un apavu apmaiņas punkts. 4.martā tā aktīvisti pulcējās svinīgā pasākumā, lai izvērtētu paveikto.
“Divos gados pārliecinājāmies, ka cilvēkiem apmaiņas punkts ir vajadzīgs. Esam iemācījušies savstarpēji cits citam palīdzēt. Ja sākotnēji ļaudis pauda nedrošību, kā būs tad, ja manas drēbes atpazīs vecais īpašnieks, tad šodien neviens no tā nebaidās. Priecājos, ka cilvēki mūs atbalsta. Savukārt mēs viņus mudinām iesaistīties punkta darbā, jo ikvienam patīk, ja viņus uzrunā individuāli,” stāsta Stāmerienas pagasta sociālā darbiniece Rūta Borodkina.
Apmaiņas punkts darbojas divas reizes mēnesī, bet sabiedriskie aktīvisti Dagmāra Pole, Ilga Kļaviņa, Līga un Leonīds Brosovi un sociālā darbiniece tajā rosās arī citās dienās.
R.Borodkina stāsta, ka punktu cilvēki vidēji gadā apmeklē 800 reizes. Kopumā divos gados saņemti apmēram 9000 dažādu humāno vienību. 2002.gadā punkta apmeklētājiem izsniegti 5885 gabali, bet pagājušajā gadā – 4298. Ir cilvēki, kas nodod lietotos apģērbus un apavus, neko neņemot pretī. Humānās palīdzības, ko regulāri saņem arī no Vācijas pilsētas Zīgenes, klāsta palielinājumam sociālā darbiniece radusi sadarbības partnerus arī Tirzas pagastā.
“Pagasta iedzīvotāji vairs nekautrējas stāstīt, kas viņiem ir vajadzīgs. Ja iespējams, cenšos vajadzīgo atlikt. Lielākais pieprasījums ir pēc liela izmēra apaviem un dažāda izmēra vīriešu biksēm. Cilvēkiem gaume ir dažāda. Vieniem patīk, ja kaut ko iesaku, ja palīdzu izvēlēties. Apģērbu ir iespējams uzlaikot. Pie mums ļaudis nāk, dažādu interešu vadīti,” stāsta R.Borodkina.
Dodoties pie pagasta vecajiem vientuļajiem cilvēkiem un daudzbērnu ģimenēm, sociāla darbiniece vienmēr paņem līdzi kādu dāvanu. Ikvienam tās saņemšana ir patīkams brīdis.
Darba gados R.Borodkinai ir radušies ar dažādi secinājumi.
“Diemžēl esam kļuvuši nevīžīgi. Var žēloties, ka valsts nedomā par lauku cilvēkiem, ka ir nabadzība, bet tajā pašā laikā ikviens var sakopt savu dzīvesvietu, var izmazgāt un salāpīt apģērbu, atrast laiku, lai mīļi parunātos ar bērniem. Man kā sociālajai darbiniecei nevienam cilvēkam nav jāpienes zivs uz paplātes, bet jāiedod makšķere tās noķeršanai. Ir gandarījums, ka pēc vairākkārtējām sarunām cilvēki sāk apzināties, cik daudz spēj paveikt paši. Ja gadā izdodas mainīt vismaz piecu cilvēku domāšanu, tas ir daudz,” spriež viņa. R.Borodkina atzīst, ka sociālajā darbā esot brīži, kad griboties nolaist rokas un neko nedarīt. Tad viņa šaustot sevi pašpārmetumos, ka laikā nav pamanījusi, kāda situācija veidojas vienā vai otrā ģimenē.
“Raugoties no malas, vienmēr rodas kāds padoms, bet ar to vien nepietiek. Ir jāmeklē problēmas cēloņi. Dzīvē tā iekārtots, ka mūs tā per ar pašu grieztām rīkstēm. Apzinos sociālā darbinieka pienākumu nozīmi, bet es nevaru iemācīt cilvēkus citādāk dzīvot, ja viņi to nevēlas. Esmu gatava uzklausīt katru,” saka darbiniece. Viņa iecerējusi iegūt autovadītājas apliecību, lai iespējami vairāk būtu kopā ar pagasta cilvēkiem, kuriem vajadzīga dažāda veida sociālā palīdzība. Līdz šim R.Borodkinai autotransportu neliedz pagasta padome, bet viņa vēlas būt neatkarīga.
