Mīlestība dara brīnumu lietas. Lielākie un skaistākie stāsti ir tapuši, esot mīlestības varā.
Mīlestība dara brīnumu lietas. Lielākie un skaistākie stāsti ir tapuši, esot mīlestības varā. Spocīgākie spoku stāsti radušies, jo savulaik eksistējusi nepiepildīta un nelaimīga mīlestība, kas kādam likusi sāpīgi ciest. Ciešanas bijušas tik lielas, ka arī pēc nāves nav bijis iespējams likt savai sirdij klusēt. Tādēļ klusos un tumšos vakaros dažviet varot dzirdēt klusus soļus un apģērba čaboņu, jo kāds joprojām meklē mīlestību.
Gulbenes rajona vecās pilis un muižas ar spoku stāstiem nav bagātas, tomēr katrā no tām bijusi mīlestība. Bijušas jūtas, kas likušas ļaudīm runāt vēl ilgi jo ilgi. Pat šodien.
Vai tava mīlestība būs mūžīga?
Stāmerienas pilī viss ir kluss un mierīgs, dēļu grīdas nečīkst, durvis nevirinās un nav dzirdamas nopūtas un vaidi, tomēr pils parkā aug dīvains koks. Mīlestības koks. Dvīņu jeb dubultozols.
Nostāsts vēsta, ka pils dārznieks bijis iemīlējies baronesē. Tomēr neviens nav ļāvis viņiem precēties. Dienā, kad baronesi izdeva pie vīra, skumjais dārznieks stādījis pils priekšā koku, teikdams, ka tas zaļos tik ilgi, kamēr viņš mīlēs baronesi.
Koks joprojām zaļo un ir skaistāks un pārāks par visiem citiem kokiem. Par šo mīlestības koku radies arī citāds nostāsts, ka cilvēks, kas spēs izlīst cauri ozola diviem stumbriem, iegūs mīlestību, kas nekad nebeigsies. Līdz šim gan tas nevienam nav izdevies, lai arī ir mēģināts. Varbūt tādēļ retajam izdevies mīlestību nosargāt?
Skola, kurā reizēm atskan dīvaini soļi
Zinātāji stāsta, ka K.Valdemāra pamatskolā Beļavā vēlās vakara stundās dzirdami soļi uz skaistajām koka kāpnēm, tomēr gājēju redzēt nevarot. Manīts, ka skurstenī skan ūdens plīkšķēšana, lai arī ārā ir saulains laiks. Šādas paranormālas parādības skolā novērotas vēl pirms dažiem gadiem.
Skolas bērni nesen sacerējuši paši savu spoku stāstu. Par kādu vienkāršu meiteni un barona dēlu, kuriem bijusi nelaimīga mīlestība. Viņi slepus satikušies muižas pagrabstāvā, bet reiz meitene jājot nokritusi no zirga un gājusi bojā, tādēļ ap muižas pili vairs rozes neaugot. Un, iespējams, ka arī klusie soļi ir meitenes soļi, kas dodas pie sava mīļotā, un varbūt, ka lietus saulainās dienās ir jaunās meitenes asaras.
Vēstures materiāli liecina, ka muižas ēka, kurā ir skola, celta ap 1750.gadu un no 1820.gada piederējusi Bergu dzimtai. Vēstures materiāli liecinot, ka šajā skolas ēkā neviens vardarbīgā nāvē bojā nav gājis, tādēļ, ja arī skolā mājo kāds gars, tad tas ir labdabīgs un nedaudz ziņkārīgs, kas skatās, kā klājas vecajai muižas ēkai.
Pusotru kilometru no skolas atrodas Beļavas (Kārtenes) pilskalns. Jau krietni sen par šo kalnu klīst teika, tomēr tā nestāsta par mīlestību, bet par alkatību.
“Reiz kādam vīram nauda rādījusies sapnī. Zem celma esot jānoliek sievietes galva, tad nauda došoties rokās. Vīrs nokāvis sievu un galvu pabāzis zem celma. Naudu vīrs tiešām atradis un pārnesis mājās, bet nogalināto sievu vēl ilgi dzirdējuši naktīs pilskalnā raudam.”
Bet Beļavas pagasta Lisas ezers radies vietā, kur svinētas kāzas. Jaunlaulātie redzējuši, ka tuvojas milzīgs, melns mākonis (tas vēl bijis tajos laikos, kad ezeri lidojuši pa gaisu), un abi klieguši “Liss nāk!”. Pār visu ciemu nolijis lietus, visu norāvis dzelmē, tikai jaunais pāris palicis dzīvs. Saka, ka skaidrā laikā, lūkojoties ezera dzelmē, varot redzēt mājas.
Mīlestība var sašķelt lielu draudzību
Iebraucot Druvienā pa veco Lizuma – Druvienas ceļu, tā malā ir uz pusēm pāršķelts akmens. Tam vienā pusē ir iekalti vārdi “Cave canem”, bet otrā – “Salve”. Šis akmens vēsta par to, ka mīlestības dēļ vērts arī cīnīties, ka mīlestība var sašķelt arī vislielāko draudzību.
“Druvienā muižas barona dēls nolūkojis līgavu. Reiz pilī sarīkota balle, uz to uzaicināts un ieradies kāds jaunā barona draugs. Tā sanācis, ka balles laikā ciemiņš un līgava ieskatījušies viens otrā un iemīlējušies. Barona dēls to ņēmis ļaunā un uzaicinājis draugu uz divkauju, teikdams vārdus: “Cave canem!” (Sargies suņa!). Draugs esot atbildējis: “Salve!” (Sveiks!). Divkaujā abi esot krituši, bet Druvienas vecais barons pēc tam licis tai vietā pāršķelt akmeni un iekalt minētos vārdus.”
Jūtu dēļ nolād visu barona dzimtu
Tirzas pagastā netālu no Āža dzirnavām ceļa labajā pusē ir neliels, iegarenas formas paugurs, ko sauc par Rata kalnu, jo senos laikos tur stāvējis mocekļa rats. Arī šā pakalna teikas pamatā ir stāsts par neiespējamu mīlestību.
“Senos laikos Tirzas barons iemīlējis kādu čigānieti, ļoti skaistu, un solījies precēt. Tai ar baronu bijis bērns. Bet radinieki par to negribējuši ne dzirdēt, tie saķēruši čigānieti un aizveduši uz Rata kalnu, kur bijis sakurts liels sārts. Čigānieti ar visu bērnu sadedzināja uz sārta.
Pāri Tirzai mežā pret Āžu dzirnavām bijuši apmetušies čigāni. Čigānietes māte nākusi uz Rata kalnu, ģērbusies melnās drēbēs, galvā sarkans lakatiņš, rokās krusts un Bībele. Čigāniete pie sārta nolādējusi visu barona dzimtu līdz astotajam augumam. No tā laika visi Tirzas baroni miruši nedabīgā nāvē.”
Par nepaklausību maksā ar aklumu
Cilvēki stāsta, ka ne viens vien brīnums noticis pie Tirzas svētavota, ko dēvē arī par Dzīvības vai Svēto avotu. Tirzas draudzes protokolos 1748.gadā teikts, ka Tirzā pie kapsētas esot “aka”, pie kuras no tālienes nākuši ļaudis dzert ūdeni un mazgāties, tā domādami izveseļoties.
“Reiz Tirzas kungs aizliedzis avotiņu apmeklēt, tomēr cilvēku ticība ūdenim bijusi tik liela un stipra, ka tie nebijuši atturami. Tad kungs licis avotiņu aizrakt. Tikko tas bijis darīts, kungs palicis akls. Pēc kāda laika licis avotiņu atrakt, izmūrēt ar cementu un arī pats braucis uz to pēc ūdens. Nu kungs palicis atkal redzīgs un ticējis, ka avotiņš ir svēts.”
Cits stāsts vēsta, ka svētajā avotiņā katrs iemetis pa kapeikai, novēlot to izņemt kroplam.
Reiz kāds puisītis piegājis un kapeiku izņēmis. Aizgājis uz bodi un nopircis kliņģeri, kuru apēdis. Pēc trīs dienām tas palicis neredzīgs. Tad mamma iemetusi kapeiku atpakaļ, nomazgājusi puisītim muti ar avota ūdeni un puika palicis vesels.
Kāpēc baznīcu grūti atjaunot?
Teika saka, ka senāk tur, kur tagad atrodas Gulbenes baznīca, atradusies senlatviešu pils. Dažādus laikus pils pārcietusi, bet tad krievi pili nojaukuši un uz vecajiem pils pagrabiem uzcēluši baznīcu. Pēc katriem divdesmit pieciem gadiem no baznīcas palejā atrodošās alas izlienot mazs vīriņš. Kad viņš izlīdīšot ceturto reizi, tad baznīca nogrimšot. Baznīca celta 1843. gadā un tās simts gadi iekrita tieši bargajā kara laikā. Var ticēt vai neticēt, bet tieši 1944. gadā baznīcu saspridzināja. Kopš tā laika dievnams vairs nav atguvis sākotnējo izskatu.
Turklāt Gulbenes baznīca ir vienīgā Latvijā, uz kuras altāra ir piespiests nāves sods cilvēkam. Šo soda procedūru veica lielinieku tribunāls 1919. gada janvāra dienās. Vēlāk pēc šiem notikumiem draudzē sākušies ticīgo kari un nesaskaņas. Dievlūdzēji domājuši, ka to veicinot neredzamais ļaunais gars, kas nākot no lielinieku apgānītā baznīcas altāra.
Savukārt cits sens nostāsts liecina, ka baznīca ilgi un ar grūtībām celta. Kas vienā dienā uzmūrēts, pa nakti jau bijis nojaukts. Tad kāds ieteicis iemūrēt dzīvu jaunavu kā ziedokli vecajiem mūriem. Tikai tad darbu varējis netraucēti pabeigt. Bet kur tā iemūrētā jaunava palikusi?
