Lai nokļūtu zemnieku saimniecībā “Lejaszosēni”, kas atrodas Tirzas pagasta Virānē, krustojumā, kas šķir Gulbenes rajonu no Madonas rajona, jānogriežas uz ceļa, kur norāde vēstī, ka līdz Grotei braucami seši kilometri.
Lai nokļūtu zemnieku saimniecībā “Lejaszosēni”, kas atrodas Tirzas pagasta Virānē, krustojumā, kas šķir Gulbenes rajonu no Madonas rajona, jānogriežas uz ceļa, kur norāde vēstī, ka līdz Grotei braucami seši kilometri. Apmēram pēc trīs kilometriem, izbraucot cauri neapdzīvotas mājas pagalmam un nelielam meža stūrim, skatienam paveras “Lejaszosēni”.
Te vecāku mājās kopā ar ģimeni un vecāko brāli Raimondu saimnieko viens no rajona jaunajiem zemniekiem – 27 gadus vecais Jānis Jēgers. Par saimniecības vērienīgumu liecina siena rulonu rindas un pagalmā sarindotā lauksaimniecības tehnika.
Zemnieku saimniecības statuss oficiāli piešķirts 2001.gadā, lai gan lauksaimnieciskā darbība notikusi arī pirms tam, kad “Lejaszosēni” bijusi Jāņa vecāku izveidota piemājas saimniecība. “Abi ar brāli nolēmām, ka jāsāk saimniekot nopietnāk, lai varētu saņemt valsts subsīdijas, aizdevumu bankā un cerēt uz Eiropas strukturālo fondu piešķirtajiem līdzekļiem,” stāsta Jānis.
Vērienīgākas saimniekošanas uzsākšanai iegādāts jauns traktors, sējmašīna, minerālmēslu izkliedētājs un miglotājs. Pārējā tehnika, kas saglabājusies no kolhoza “Virāne” pastāvēšanas gadiem, iegādāta par nelieliem līdzekļiem. Kredīts bijis vajadzīgs tikai traktora pirkšanai.
Nedraudzējas ar kredītiem
“Uzsākot saimniekošanu, ar aizdevumiem neaizrāvāmies. Pilnībā nebija sakārtota grāmatvedība, bet saimniecības dzīvotspēja vēl neatbilda bankas noteikumiem. Aprēķini bija nepielūdzami. Par kredītu esam sākuši domāt tagad,” Jānis apņēmīgi piebilst.
Saimniecībā galvenās ražošanas nozares ir graudkopība un piena lopkopība. Lopi izvietoti kādreizējā kopsaimniecības novietnē, kas pagājušajā gadā ir izremontēta. Ganāmpulkā šobrīd ir 15 slaucamas govis un četras grūsnas teles. Govju skaitu Jānis plāno palielināt, jo novietnē esot vieta 54 ragainēm. Kopš rudens slaukšanas process un fermas apkope esot uzticēta konkrētam cilvēkam. Ja ir nepieciešams, slaukšana problēmas nesagādājot arī Jānim.
Kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība esot 320 hektāri. Daļa no tās ir īpašuma, daļa – nomas zeme. Jaunais saimnieks rēķina, ka tikai viņam piederošā platība esot 160 hektāri. Pārējo apjomu veidojot vecākiem un brālim piederošā zeme. Tīrumus izmantojot galvenokārt kviešu un miežu audzēšanai. Lai rudenī novākto graudaugu ražu būtu kur kaltēt un pēc tam uzglabāt, abi brāļi iegādājušies arī bijušā kolhoza graudu kalti. Pagaidām graudaugu sēklas audzētāju saimei viņi nepiederot, jo par graudu realizāciju noslēgts līgums ar paju sabiedrību “Madona”.
Savukārt pienu pārstrādei nododot akciju sabiedrībai “Valmieras piens”, par to saņemot regulāru samaksu. “Uzskatām, ka mums tas ir izdevīgāk. Piena savācēji pa loku brauc no Liezēres. Ir palielinājusies arī piena iepirkuma cena. Pēdējā reizē par litru saņēmām 13,8 santīmus,” stāsta Jānis.
Līdzekļus atvēl attīstībai
Druvienas pamatskolu un Cesvaines vidusskolu jaunais zemnieks beidzis pārmaiņu laikā, kad sākušas veidoties zemnieku saimniecības.
“Tolaik nebija skaidrības, kas laukos notiks, tāpēc nolēmu studēt. Negrasījos atgriezties. Diemžēl par diplomētu ekonomistu nekļuvu. Tiku līdz otrajam kursam un atgriezos “Lejaszosēnos”, tomēr gūtās zināšanas ekonomikā tagad noder,” Jānis saprot, ka studijas vajadzētu turpināt, bet šobrīd tam neatliek laika. Paralēli lauksaimniecībai ir jāgādā par ģimeni, kurā aug divi bērni. Studēšanai vajadzīga nauda, bet pagaidām visus ieņēmumus iegulda saimniecības attīstībā. Daudz naudas jāizlieto degvielas un minerālmēslu iegādei.
“Jokojot saku, ka tāpat kā Rīga arī mana saimniecība nekad nebūs gatava. Vajadzību allaž ir vairāk nekā iespēju. Saimniekošanas sākumā, kad nopirkām traktoru, domājām, ka mums būs desmit govis un apmēram 120 hektāri sējplatības. Šodien visa ir krietni vairāk, bet apzināmies, ka pat ar to ir par maz. Vajag vēl vairāk. Uzskatu, ja laukos esi liels zemnieks, tad spēsi pastāvēt. Mazajiem diemžēl nākotnes nav un par saimniecības attīstību runāt nevar,” spriež Jānis.
Uzticas sev un savējiem
Viņš atzinīgi vērtē iespēju strādāt kopā ar brāli, jo uzskata, ka, arī zemnieku saimniecībā strādājot, iespējams paļauties uz sevi vai tuviem cilvēkiem, nevis uz svešiniekiem. “Kā ikvienā biznesā ir jābūt abpusēji godīgai spēlei. Esmu pārliecinājies par viena otra apkārtnē mītošā cilvēka saimniekošanas veidu un saprotu, ka man tas nav piemērots,” secina zemnieks. Tā ir tikai neliela problēma salīdzinājumā ar citām.
“Saimniekošanā traucē neziņa par nākotni. Ja iepriekšējos gados saņēmām subsīdijas, tad par turpmāko nekas nav skaidrs. Viens ir noteikt samaksas termiņu, bet pavisam cits – to ievērot. Diemžēl zemnieks nespēj stāties pretim laika apstākļiem. Nav iespējams paredzēt, cik labvēlīgs būs pavasaris vai rudens. Katrs gads saistās ar risku,” prāto Jānis.
Viņš uzskata, ka zemnieks ar atdevi var strādāt, ja ir neatkarīgs no citiem, un min piemēru par kombaina palienēšanu no kaimiņiem. Jānis nenoliedz, ka nav viegli, bet saimniecības attīstībā ir ieguldīts pārāk daudz līdzekļu un darba, lai no visa atteiktos.
“Ja esi kļuvis par vāveri ritenī, tad skrien un saproti, ka vienā gadā bagāts laukos nekļūsi,” piebilst “Lejaszosēnu” saimnieks.
