49. “Kā teiksi, Lindiņ! Tu jau zini labāk. Būšu tepat, mums jau otras istabas nav. Kaut tik nu atkal nesāktu uz tevi bļaut. Nesaki, ka es tevi atsaucu…”.
49.
“Kā teiksi, Lindiņ! Tu jau zini labāk. Būšu tepat, mums jau otras istabas nav. Kaut tik nu atkal nesāktu uz tevi bļaut. Nesaki, ka es tevi atsaucu…”
“To gan es pateikšu. Kā tad es tā zināju uzrasties? Es taču viņu nevaktēju tā, kā viņš mani.”
Linda pārkāpj slieksnim un sākumā viņa krēslainajā istabā neko nevar saskatīt, tad, atrāvusi logam aizkaru, viņa ierauga dīvāniņā gulošo Zigurdu.
“Sveiks! Cik ilgi jau tu tā? Atjēdzies! Mosties! Esmu ieradusies izrunāties, māte viena ar tevi netiek galā.” Viņa rausta aiz pleca gulētāju, kas sākumā tikai murd un nemostas, tad tomēr nāk pie sajēgas, berzē acis un kā apjucis veras atnācējā.
“Tā esi tu, Linda, vai manas halucinācijas? Prieks tevi redzēt,” un viņš stiepj roku uz Lindas pusi.
“Esmu es pati, dzīva un vesela, un saprotu, ar ko tu esi aizrāvies. Tu lieto narkotikas! Redzēju arī tavus tā sauktos čekus. Arī Austra zina par to. Beidz kaut vai viņas dēļ, ja vēl vari! Cik ilgi tu jau tā? Vai par savu slimību esi padomājis? HIV un narkotikas ir bīstama kombinācija.”
“Man jau viss vienalga! Saujām dzert tās HIV zāles es arī nevaru, kuņģi rauj kopā. Galva plīst pušu! Ejiet jūs visi galīgi un ļaujiet man mierīgi darīt to, ko es daru. Ko tu no manis gribi? Viss jau, kā pati saproti, ir par vēlu.”
Linda saules staru atspīdumā ierauga, kāds dzeltenīgi bāls, novājējis, nesakopies, bārdas rugājiem apaudzis ir viņas bijušais skaistais Zigis… Ģindenis! Nekas no tā cilvēka, ar kuru viņa cerēja mūžu dalīt, vairs nav palicis. Dusmu vietā viņas acīs sariešas asaras: “Kur tu tam visam ņem naudu? Runā skaidru valodu, es visu saprotu.”
Zigurds uzraušas sēdus: “Labi jau, labi! Runāšu, kā pie tiesas. No tevis man nekas nav jāslēpj, jo drīz manas dienas būs skaitītas. Narkotikas es pērku no Ādaiņa, ir viens tāds tips, kas tā savu dzīvi nodrošina. Kā viņu sauc, es nezinu. Nauda? Ar to man iet švaki. Esmu parādos līdz ausīm. Hana! Jāceļas tūliņ un jābrauc, šodien mana reize. Saduršos un viss būs štokos! Bez narkotikām es vairs nevaru. Saproti! Nevaru!”
“Kas tas par darbu, ko tu strādā? Ko tu kopā ar to čomu dari?”
“Tas lai nu vēl paliek tev nezināms!” Zigis novelk.
“Vai tu demolēji Salienas veikalu?” Linda pēkšņi stingri noprasa un krata Zigi aiz pleciem. “Saki! Tas bija tavu dusmu rezultāts, vai tu meklēju naudu narkotikām?”
“Meklēju naudu, biju uzbudināts, dusmīgs un vajadzēja kaifu… tad pārskaitos. Man toreiz bija baigā lomka. Tu taču uz policiju neskriesi? Tagad man atkal sāk trūkt! Šujies labāk projām! Man vienalga, ko jūs te visi par mani domājat! Drīz jābūt klāt mašīnai. Tinies! Vēl man vajag vienu devu! Varbūt tu to man vari iedurt? Kā profesionāla mediķe sniedz man šo pakalpojumu! Man tā venā tikšana ne īpaši padodas.”
“Nemūžam! Ko tu runā?”
“No kā tu baidies? Vai tad slimniekiem neesi narkotikas dūrusi?”
“Tas ir bijis citos gadījumos.”
“Es arī esmu tāds cits gadījums, kad nekas vairs neatliek. Kad māte mājās, tad man jāiet uz šķūnīti. Iedur, lūdzu! Šo vienīgo reizīti! Tad brauc projām! Teicu, ka man būs pakaļ!” Viņš tikpat kā grūžot izgrūž Lindu no istabas.
Austra sēž pie plītsmutes, galvu rokās saņēmusi, Zigurda zāļu kastīti klēpī turēdama. Lindai viņas kļūst tik žēl, ka pat neapdomāts izlaužas padoms un aicinājums vienlaikus: “Brauc man līdzi! Zigurds pats ar visu tiks galā. Mēs te neko nevaram līdzēt! Es tev visu izstāstīšu rīt. Braucam! Velc mēteli!” un Linda paņem Austru zem rokas.
“Dari, dēls, kā gribi, bet es tā vairāk nevaru!” Austra nosaka.
Linda, pirms iziet ārā, pamet vēl skatienu pār plecu uz Zigurdu, kā viņš kā vislielāko dārgumu paņem Austras uz galda atstāto narkotiku lādīti… Cits viņu vairs neinteresē.
