Tirzas kultūras nama dramatiskais kolektīvs “Mūžam tavs” 27. martā ikvienu aicina uz pārnovadu teātru saspēli “Eiro – Vīzija zem Lilioma cepures”. Pasākums veltīts ikgadējai Teātra dienai un tradicionāli piekto gadu notiek marta pēdējā sestdienā.
Tirzas kultūras nama dramatiskais kolektīvs “Mūžam tavs” 27. martā ikvienu aicina uz pārnovadu teātru saspēli “Eiro – Vīzija zem Lilioma cepures”. Pasākums veltīts ikgadējai Teātra dienai un tradicionāli piekto gadu notiek marta pēdējā sestdienā.
Kultūras nama un dramatiskā kolektīva vadītāja Alda Alberte stāsta, ka ir izstrādāta pasākuma programma un top afišas. Pasākums kļuvis par tradīciju. Katru gadu skaitliski palielinājies tā dalībnieku skaits.
“Pirms pieciem gadiem Teātra dienu pasākumā piedalījās dramatiskais kolektīvs kopā ar vietējiem pašdarbniekiem. Viesos ielūdzām arī teātramīļus no Rankas un Litenes pagasta. Otrajā gadā pievienojās Druvienas folkloras kopa “Pērlis”, trešajā gadā dalībnieku skaits kļuva vēl lielāks, bet ceturtajā gadā pasākumā, kam devām nosaukumu “Roku rokā jauniem laikiem pretī”, Tirzā pulcējās ne tikai rajona dramatiskie kolektīvi un amatieru teātri, bet kolektīvi arī no kaimiņu rajoniem. Viesojās Latvijas cirka mākslinieki,” stāsta kultūras nama vadītāja.
Šogad “Eiro – Vīzijas” dalībnieki iesaistīsies renesanses laikmeta deju soļu apguvē kopā ar māksliniekiem no Rīgas, tiksies ar aktieriem un režisoriem, ierosinot jaunas idejas, piedalīsies kopējā uzvedumā “Radošā darbnīca strādā”. Atpūtas brīžos būs iespējams nobaudīt eirokokteiļus, eiroaugļus un eirodzērienus, par latviskiem deju ritmiem gādās grupa no Eiropas kandidātvalsts.
A.Alberte stāsta, ka radošas idejas šim pasākumam guvusi, būdama Venēcijā un vērodama tradicionālo karnevālu. Par šo iespēju viņa saka paldies Tirzas pagasta padomes priekšsēdētājam Mārim Raģelim un pārējiem padomes deputātiem.
Pieņemtu Rūdolfa Blaumaņa vārdu
“Pārnovadu teātru saspēli varu organizēt tāpēc, ka man ir aktīvi dramatiskā kolektīva dalībnieki, kas mēģinājumos pulcējas ceturtdienās un arī sestdienās, jo kolektīvā darbojas vairāki jaunieši, kas mācās Rīgā. Nosaukums “Mūžam tavs” radās kādas anekdotes iespaidā. Mēs iestudējam galvenokārt R.Blaumaņa lugas. Vairākus stāstus un noveles dramatizēju pati,” stāsta kolektīva vadītāja. Repertuārā ir minētā autora luga “Paradīze”, “Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzēja”, “Īsa pamācība mīlēšanā”, “”Īsta līgaviņa” un citi darbi.
“R.Blaumanis cilvēkiem ir labāk saprotams un sirdij tuvāks, jo ir dzīvojis un strādājis lauku vidē. Sievām, kas “Skroderdienās “Silmačos” spēlē Pindacīšu, Tomulīšu un Bebeni, nekas nav jāpietēlo, jo aktrises dzīvē ir labi tipāži. To varu teikt arī par pārējiem kolektīva dalībniekiem. Nevis teātris piemeklē aktierus, bet dzīve,” vērtē A.Alberte.
Gatavas idejas priekšā nenoliek
Kolektīvā galvenais ir darba rezultāts, tāpēc dekorācijas, tērpus un citus rekvizītus dalībnieki darina kopīgi. Radoša gaisotne valda gan mēģinājumos, gan praktiskā darbībā.
“Visvairāk mēs strādājam pie izrādes “Skroderdienas “Silmačos””, jo ir ārkārtīgi daudz priekšstatu par šo izrādi dažādu teātru izpildījumā. Nemēģināsim izrādi modernizēt, bet spēlēsim, paļaujoties uz iekšējām izjūtām. Būtībā tas nebūs nekas jauns, jo fragmentāri lugu jau esam spēlējuši. Tagad atliek fragmentus savienot,” stāsta A.Alberte. Vislabāk izrādi izdevies nospēlēt autora dzimtajās mājās “Brakos”.
“Esam spēlējuši arī lauku sētās, piemēram, Zvārtavā, Lībagos, pie Druvienas vecās skolas – muzeja un citur. Tirzmaliešiem to rādīsim ap Jāņu laiku,” saka režisore.
Vadītāja priecājas, ka kolektīva pamatkodols – desmit cilvēki – esot nemainīgs. Vecākie aktieri ir Ritvars Jakevics un Andris Liepkalns. Izrādēs iesaistīti arī bērni, kas pa šiem vairāk nekā desmit darbības gadiem no ganu meitēna Līziņas izauguši līdz nerātnajai Ieviņai. Gadu atšķirība kolektīvā neesot jūtama. Vienīgā problēma līdzīgi kā citur esot vīriešu lomu tēlotāji, tāpēc cenšoties izmantot visus, kas nebaidoties kāpt uz skatuves dēļiem. Viens otrs spējot lugā vienlīdz labi atveidot gan jaunu puisi, gan vecu saimnieku. Alda par katru kolektīva dalībnieku pastāsta kaut ko labu, kas ir atsevišķa stāsta vērts.
Teksta apguvē ir prasīga
Alda uzskata, ka lugas teksta apguvē esot prasīga režisore. Vispirms esot tā dēvētais “galda periods”, kad lomu atveidotāji izmantojot tekstus. Tiklīdz mēģinājumi sākoties uz skatuves, to aizliedzot un izmantojot sufliera priekšā teikšanu.
“Aktieriem neļauju improvizēt, bet lieku ievērot tekstu. Īpašas improvizētājas ir sievietes. Ja vien ļautu vaļu, tad dažkārt pat R.Blaumanis paša uzrakstīto nepazītu,” Alda smejas. Viņa uzskata, ka suflierim jābūt labai dikcijai. Būtībā viņš esot kā otrs izrādes vadītājs un galvenais aktieris, kurš visam iet pussoli pa priekšu. Kolektīvam neesot pastāvīga sufliera. Ar tā pienākumiem sekmīgi tiekot galā vairāki aktieri un režisore.
Anekdotei līdzīgas situācijas
Izrādās, ka vislabākās anekdotes rodas dzīvē. Tās nevajag izdomāt. Situācijas, kuras dramatiskā kolektīva dalībnieki nespēj atcerēties bez smiekliem, bijušas vairākas.
“Spēlējām “Brīnumzālīti”. Neilgi pirms izrādes mēģinājums nenotika. Visi aktieri bija pārliecināti, ka teksts un darbības zināmas. Lugā ir aina, kur Viļņu Jānis sēd pie galda un ēd. Ienāk divas meitenes. Viena pin vanadziņu, lai liktu Jānim galvā. Teksts ir par to, ja vainags nevīst, būs ilgs mūžs. Otra ar lielu nazi griež maizi. Aizkulisēs dzirdu, ka vainaga vijēja kaut ko bilst par vainagu, ka tas jāliek galvā, bet tad iestājas neveikls klusums. Saprotu, ka aizmirsies teksts, tāpēc saucu “Jāmirst, jāmirst!” Domāju, nu esam izgāzušies. Jānis turpina strēbt tēju, bet maizes griezēja pieceļas un vicinādama nazi, viņam lēni tuvojas, sacīdama: “Jānīšam ir jāmirst, Jānīšam ir jāmirst!” Jāņa lomas atveidotājs, saprazdams, ka kaut kas nav kārtībā, ātri pielec kājās un pateikdamies metas projām. Situācija bija jāredz. Vārdos tā nav izstāstāma,” atceras A.Alberte un stāsta jau citu gadījumu par “tēti, kas nav gribējis nākt nost no skatuves”.
Kļūst par ideju ģeneratori
A.Alberte kultūras darbā strādā vairāk nekā 30 gadus. Viņa nenoliedz, ka jaunas idejas rast nav viegli. Idejas izsīkst, tāpēc labi, ka tās iespējams saistīt ar dažādiem notikumiem valstī un tamlīdzīgi. “Saka, vienā darbā vai vietā cilvēkam nevajagot strādāt ilgāk par pieciem gadiem, bet kur pie mums šodien aizskriesi? Esmu pārliecinājusies, ka mūsu darbā viss ir gaistošs. Pasākums beidzas, ja tas paticis, cilvēki dažas dienas to atceras, tad aizmirst, bet man jādomā par nākamo,” saka Alda. Nākotne kolektīva vadītājai saistās ar daudzām iecerēm, bet par tām viņa pagaidām nerunā.
“Mans lielākais sapnis pieder dienai, kad Tirzas kultūras namā būs sakārtota skatuve – ar jaunu priekškaru un kulisēm, ar paceļamām un nolaižamām dekorācijām un citu.
