Teiciens – bez pagātnes nav nākotnes – ir ļoti trāpīgs. Bez savu sakņu, vēstures izzināšanas nav iespējama arī nākotnes attīstība. Ir svarīgi zināt un izprast to. Un par to noteikti nevajadzētu atcerēties tikai Latvijai nozīmīgās svētku dienās, tas ir jāatceras arī ikdienā. Par to, ka mums ir iespēja dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā, jābūt pateicīgiem mūsu senčiem. Daudzi no viņiem atdeva savu dārgāko – dzīvību. Protams, lai Dievs dod, ka tā nekad nenotiek, bet interesanti, cik daudzi no mums “X stundā” būtu gatavi aizstāvēt savu zemi, savas valsts neatkarību? Cik no mums būtu tādu, kuri būtu gatavi atdot savu dzīvību? Ir vērts aizdomāties. Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījumā atklāts, ka Latvijā 31 procents iedzīvotāju militāra iebrukuma gadījumā būtu gatavi aizstāvēt Latviju ar ieročiem rokās, taču krietni lielāks iedzīvotāju skaits valsti aizstāvētu nemilitārā veidā. Iespējams, procentuālais cipars arī nav tik liels, kā varbūt gribētos, bet nenoliedzams fakts ir arī tas, ka daudzi nav apmierināti ar politisko, ekonomisko situāciju, ar korupciju, kas notiek, līdz ar to tas arī zināmā mērā ietekmē atbildi uz jautājumu. Bet, kamēr vien iedzīvotāji būs gatavi savas valsts labā censties, tikmēr valstij ir iespēja arī pastāvēt. Tas ir tik vienkārši, bet reizē arī tik sarežģīti. Un es ļoti gribu ticēt tam, ka mums ikvienam rūp sava valsts. Šogad Latvijai – 102. dzimšanas diena. Ņemot vērā, ka valstī izsludināta ārkārtējā situācija, svētku diena publiski noteikti būs klusāka, bet tas nevienam neliedz apliecināt vērtības, kas svarīgas, svinēt svētkus ģimenes lokā un iedegt sveces. Jā, diemžēl mēs šobrīd dzīvojam laikā, precīzāk būtu teikt – izdzīvojam laiku, kad tik daudzus prātus pārņēmušas bailes, neziņa par notiekošo, nesaprašana par to, kad beidzot pienāks brīdis, kad varēsim neiespringt par ārkārtējo situāciju valstī un nedomāt par COVID-19. Jā, pandēmija ir mainījusi ne tikai mūsu ikdienu, bet ir mainījusi visu pasauli. Dažādi ierobežojumi kļuvuši par ikdienu. Sabiedrībā jūtams lielāks stress, arī neiecietība, tāpēc šajā laikā vēlu lielāku iecietību un cieņu vienam pret otru, jo tieši cieņa ir pamatu pamats visam. Un svarīga ir ne tikai cieņa pret otru, bet arī cieņa pret vērtībām, cieņa pret savu zemi un tautu kopumā.
