Viktors Skiba ir dzimis gulbenietis. Pēc 7.klases beigšanas devies uz Murjāņu sporta internātskolu, kur kļuva par audzēkni, izturot konkursu. Trenējies vieglatlētikā – skriešanā, soļošanā. Bijis Latvijas izlases dalībnieks.
Viktors Skiba ir dzimis gulbenietis. Pēc 7.klases beigšanas devies uz Murjāņu sporta internātskolu, kur kļuva par audzēkni, izturot konkursu. Trenējies vieglatlētikā – skriešanā, soļošanā. Bijis Latvijas izlases dalībnieks.
Tad sekoja darbs militārajā struktūrā Rīgā, vēlāk dzīves gaitas turpinājās Liepājā un visbeidzot – Gulbenē. Radusies profesionāla interese par tuvcīņu – džiu-džitsu, kas esot džudo pirmsākums.
– Gulbenē jūs bērnus trenējat arī tuvcīņā?
– Gulbenes 2.vidusskolā ir sporta pulciņš, kurā es bērnus trenēju divas reizes nedēļā. Šobrīd treniņus apmeklē aptuveni 35 bērni. Sākumā bija krietni vairāk dalībnieku. Bet jāņem vērā, ka slodze ir diezgan liela. Vajadzīga interese. Šobrīd treniņus apmeklē 3. līdz 12.klases skolēni. Interese ir arī jaunākajās klasēs, iespējams, veidosim treniņgrupu mazajiem bērniem. Domāju, kā to visu apvienot. Tas prasa laiku. Bērni grib apliecināt sevi. Ir arī cilvēki, kas grib uzzināt, izmēģināt, kas šis ir par sporta veidu. Lai gūtu sasniegumus, vajag uzņēmību.
– Vai nav tā, ka vairums zēnu vienkārši grib iemācīties kauties, aizstāvēties?
– Pašā sākumā ikvienam paskaidroju, ka iegūtās zināšanas un prasmes paredzētas vienīgi pašaizsardzībai. Ja to izmanto savtīgos nolūkos, var nonākt konfliktā ar krimināllikumu, tad var būt lielas problēmas. Bet, paldies Dievam, cilvēki to apzinās. Kad esi to pateicis, tevi ciena un respektē.
– Kāda ir šā sporta veida filozofija?
– Galvenais ir saskatīt pretinieka kļūdas un pārspēt viņu, izmantojot cītīgu treniņu rezultātā gūtās iemaņas. Svarīgi arī pēc iespējas mazāk piepūlēties.
– Gudrs slinkums?
– Jā, konkrēta darbība, kurā jau redzi augļus.
– Skolotājs vīrietis. Tas pie mums ir retums. Zinu, ka bērni jūs apbrīno par to, ka ne tikai prasāt no viņiem, bet arī pats visu varat. Piemēram, noiet pāri zālei uz rokām!
– Jebkurš cilvēks vairāk skatās uz izpildījumu, nevis uz teoriju. Ir pārāk vienmuļi klausīties teoriju vien. Tas nogurdina. Ja sporta skolotājs var uzskatāmi parādīt to, ko viņš prasa no bērniem, tad to arī pozitīvi novērtē. Bērns ir dabisks, viņš emocijas neslēpj un ir gatavs pozitīvam vērtējumam, ko arī atklāti pauž, piemēram, mājās vecākiem.
Es gan saprotu, ka 60 gadus vecam fizkultūras skolotājam grūtāk demonstrēt sporta vingrinājums. Lai gan tas ir iespējams. Japāņi ir pierādījuši, ka 70 līdz 80 gadus vecs cilvēks var izpildīt visus tos pašus vingrinājumus, ko 25 līdz 30 gadus vecs cilvēks. Taču tam vajadzīgs ilgstošs darbs un attiecīgs dzīvesveids.
– Kad Gulbenes 2.vidusskolā jūs nomainījāt iepriekšējo skolotāju, daudzi bērni to uztvēra sāpīgi. Kā jūs to uztvērāt?
– Ienākot jaunam skolotājam, skolā ienāk cits darba ritms konkrētā mācību priekšmeta stundās. Bērnam grūti pārorientēties uz citu skolotāju. Pieradumam ir spēks. Bērns, iepazinis skolotāju, zina, kāds cilvēks viņš ir. Es iedomājos sevi bērna vietā un atbilstoši izturējos.
Jādomā, kā labāk organizēt mācību procesu, tad arī bērni ir atklāti un pretimnākoši. Ja esi noslēgts un aizspriedumains, tad pozitīvus rezultātus nevarēs panākt. Es redzu, kā pret mani ir mainījusies bērnu attieksme. Skolā bērnu anketēšanā es skolotāju popularitātes ziņā ieguvu pirmo vietu. Biju pārsteigts. 70 procenti skolēnu bija balsojuši par mani. Tas ir satriecoši.
– Vai mācību stundās vadāties pēc programmas vai arī brīvi improvizējat?
– Ir Izglītības ministrijas apstiprinātā mācību programma, kura jāievēro, taču metodes var būt dažādas. Piemēram, kā sasniegt labākus rezultātus skriešanā. Tomēr jāredz, kā konkrētajā skolā jāpasniedz šī mācību programma. Jāņem vērā kolēģu jau paveiktais. Darbs ir jānoslīpē.
– Vai fizkultūras stundu skaits skolā ir pietiekams?
– Sporta stundu varētu būt vairāk. Žēl, ka sabiedrība maz apzinās to, ka vairāk vajadzētu aktivitāšu arī ārpus skolas. Negatīvi ir tas, ka pulciņi ir par maksu. Ir, kuri var to atļauties. Bet ir arī bērni, kas skolā fizkultūras stundā pienāk klāt un saka, ka šodien nav ēduši. Tādam bērnam nav spēka. No viņa nevar prasīt pilnu atdevi mācību stundās.
Vecāki virza bērnus uz sasniegumiem, uz zināšanām un profesijām, kas noderēs praktiskajā dzīvē. Bet vecāki neaizdomājas, ka bērns, kas lielāko dzīves daļu pavada telpās bez fiziskajām aktivitātēm, pietiekamā daudzumā nesaņem skābekli. Lai cilvēks augtu un vienlaikus pilnvērtīgi attīstītos, jābūt fiziskai aktivitātei. Bērns vai jaunietis stundām sēž pie datora. Bojā redzi, mugura līka, notiek kaulu deformācija, skrimšļi nobīdās, nospiež nervus. Rodas komplikācijas. Vecāki nereti aizdomājas tikai tad, kad vilciens jau ir aizgājis. Te rodas problēmas.
Jāņem vērā, ka grūti panākt iekavēto pat tad, ja bērns vēlas uzlabot fizisko stāvokli un veselību, bet līdz tam maz kas darīts. Cilvēki, kas mācās vidusskolas pēdējās klasēs, to saprot. Bet vajadzēja sākt darīt jau bērnudārza vecumā. Tas nav vienas dienas un nav pat gada jautājums. Vajadzīgi vairāki gadi, lai cilvēks sevi varētu pilnvērtīgi attīstīt, uzlabot sirdsdarbību, nostiprināt stāju. Tas ir smalks un rūpīgs darbs. Jāatceras, ka fizisko aktivitāšu trūkums bērnībā un jaunībā izpaudīsies veselības problēmās 30 vai 40 gadu vecumā.
– Radies iespaids, ka skolēni uz jūsu vadītajām sporta stundām iet ar prieku.
– Ja tulko no sengrieķu valodas – sports ir atpūta un aktivitātes. Sportā ir cilvēki, kuriem mērķis ir sasniegt augstus rezultātus, kļūt populāriem. Taču tas neattiecas uz visiem. Tāpēc jādarbojas tā, lai visiem būtu gandarījums sportojot. Visiem bērniem, protams, nevar izdabāt, tomēr cenšos, lai ikviens būtu gandarīts. Uzskatu – ja esi godīgs pret apkārtējo pasauli, tā atdarīs ar to pašu.
Vairums cilvēku sabiedrībā šodien fizisko aktivitāšu ziņā dzīvo pelēcīgi. Cilvēki nemāk atpūsties. Bērns redz mājās no darba nogurušus vecākus, kas nespēj viņiem pievērst pietiekami daudz uzmanības. Vecākiem vienlaikus jābūt arī bērnu draugiem. Un visvērtīgākie ir kopīgie aktīvās atpūtas brīži.
– Esat ticīgs cilvēks?
– Esmu luterānis. Šobrīd esmu iesaistījies Vasarsvētku draudzes svētdienas skolā. Strādāju ar bērniem, vadu sporta nodarbības.
– Ko vislabprātāk darat brīvajā laikā?
– Esmu laimīgs, kad pēc darba varu būt ģimenē. Vēlos vairāk būt kopā ar saviem bērniem, lai veicinātu viņu izaugsmi.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Viktors Skiba.
– Vecums: 26.martā paliks 32 gadi.
– Izglītība: Murjāņu sporta skola, studē Latvijas Sporta un pedagoģijas akadēmijas 2.kursā.
– Darba pieredze: strādājis speciālo uzdevumu vienībā Rīgā par bruņojuma nodaļas vecāko pārzini.
n Tagad strādā: pirmo mācību gadu par sporta skolotāju Gulbenes 2.vidusskolā.
– Ģimenes stāvoklis: sieva Natālija, bērni: Aija (14), Oskars (10), Viktorija (1).
– Hobijs: tuvcīņas sporta veids džiu – džitsu.
– Moto: nav sliktu bērnu, ir slikti skolotāji un slikti treneri.
