52. Kad veikals tiek slēgts un darbs beidzies, Linda, puteņa vērpetēs pīdamās, steidzas uz mājām. Viņai jau netālu no veikala pēkšņi sāk likties, ka kāds seko.
52.
Kad veikals tiek slēgts un darbs beidzies, Linda, puteņa vērpetēs pīdamās, steidzas uz mājām. Viņai jau netālu no veikala pēkšņi sāk likties, ka kāds seko. Pielikusi soli un atskatījusies, viņa redz, ka vīrietis, kas ir jau dažu desmitu soļu atstatumā, arī soļo naskāk. Iela ir tukša kā izslaucīta. Pēkšņi viņa atceras par uzbrukumu Larisai pērngad, par to, ka noziedznieks joprojām nav atrasts, ka avīzes vēsta dažādus satraucošus gadījumus… Lindu pārņem panika. Viņa sāk skriet. Taču dzirdams, ka arī vīrietis skrien. Baiļu kamols žņaudz kaklā. Varbūt kāds tā izklaidējas, viņu baidīdams? Vai tiešām pilsētiņas ielās nav neviena pretimnācēja, neviena cilvēka? Pat neviena apkārtklīstoša suņa, ko agrāk Linda tā necieta? Nācējs jau ir aiz muguras viena soļa attālumā un tikpat kā pie auss saka: “Stop! Stop! Skaistā kundze! Vajag parunāties. Laiks šodien ir tik piemērots šādai nodarbei.”
“Ko jums vajag? Es jūs nepazīstu. Atšujieties!”
“Mani sūta Zigurda maizes tēvs. Viņam ar Zigi ir problēmas – parāds. Es esmu tā saucamais izsitējs, kas par attiecīgu samaksu palīdzēs atgūt naudiņu, pats par to nopelnot. Tādi laiki! Cik precīzi teikts – izsitējs! Vai par tādu ir kaut kas dzirdēts?”
Vīrietis Lindai liekas īpaši nepatīkams. No viņa dvako alkohola smārds. Adīta melna cepure uzmaukta līdz pat acīm, seja bārdas rugājiem apaudzēta. Tagad viņš ir aizšķērsojis Lindas ceļu un izskatās tik draudīgs.
“Kāda man daļa gar Zigurda parādiem? Mēs taču pat sen neesam redzējušies, mēs jau ilgi kā esam šķīrušies. Ne es redzējusi viņa aizlienēto naudu, ne man var prasīt atdot. Laidiet!”
“Ja viss dzīvē būtu tik vienkārši! Nauda ir jāatgūst, vienalga ar kādiem līdzekļiem, šefs nejoko, visdrīzākajā laikā tai jābūt viņa kabatā.”
“Man nav naudas ne līdzi, ne arī jūs to varat no manis dabūt,” Linda jau izmisīgi, gandrīz raudādama skaidro.
“Veikalā naudas pietiek, jāprot tikai paņemt! Tu mūs konsultēsi, mēs paņemsim. Galvenais, lai ir savs cilvēks, kas palīdz visu sekundes laikā padarīt.”
“Un mani jūs izvēlējāties par to savu cilvēku?” Linda ir izbrīnīta. “Ja nu es ziņošu policijai?”
“Ko neteiksi? Par to arī varētu baidīties. Bet neziņosi vis! Tāpēc jau mēs te esam! Mēs varam tevi ar dažādām metodēm paspaidīt, papaijāt. Tu būsi ar mums! Tev taču ir meita? Ja nu ar viņu kas notiek? Padomā!”
“Kā to saprast? Jūs visu jau esat izplānojuši?”Linda izdveš.
“A kā tad tu domāji? Plānus izstrādā šefs, mēs esam izpildītāji. Arī tu. Mēs tā pavēlāk varam uzbrukt veikalā. Piemēram: laikā, kad tu liec naudiņu kasē vai pārskaiti, tu nobīsies un laidīsies, vai labāk, ja stāvēsi mierīga. Vēlāk varēsi arī kliegt… Tā jau būs tava darīšana. Mūsu darīšana uz tevi neattiecas, galvenais, lai kase paliek vaļā. Kāda rociņa sekundes laikā visu nodarīs. Un viss. Pirms tam jūsu sargu modrība būs novērsta, bet tās ir detaļas…”
“Jūs esat traki! Tas nav iespējams!”
“Tev nav citas izejas kā sadarboties, patiesībā nav nekāda riska, neviens tev neko nevar pārmest, vēl labāk, ja izbīlī esi kaut vai apčurājusies un atdevusi kasi. Tu esi kā ķīlniece. Neizdosies, būsi līdzvainīga. Ja mūs noķers, tad arī tu figurēsi… Tevi kā līdzzinātāju arī nežēlos, tāpēc no šī brīža …Tu taču to saproti. Bet arī tas vēl nav viss. Tas tik tā virspusēji – ievadam. Vēl tev jāiztur eksāmens, jārunā ar svarīgākiem cilvēkiem, tas būs jau šodien.”
Linda tagad pamana, ka pie viņiem piestāj mašīna. Vēl brīdis, vīrietis izlec no auto un ierauj viņu ar spēku mašīnas pakaļējā sēdeklī. Kad viņa atgūstas, mašīna jau brauc.
“Kāpēc jūs tā?”Linda tikai paspēj iekliegties.
Kādu brīdi neviens neko nerunā, tikai Linda spurojas un sauc: “Nelieši! Izdzimteņi! Laidiet mani vaļā!” Tas klātesošajiem nepatīk, kāda valdonīga roka noliec uz priekšu viņas galvu.
